LAT
Bērnam pielāgota vide
Bērnam pielāgota vide. Kas tas ir un kā tas izpaužas mūsmājās?
Pirmām kārtām, bērnam piemērota vide nav kāds konstants
stāvoklis, tas ir nemitīgs pārmaiņu process. Tas ir nemitīgs monitorings un
lietu pārkārtošana, jo bērnam augot un attīstoties mainās arī vajadzības un
mainās sasniedzamo lietu augstumi. Piemēram, bērnam līdz 6 mēnešu vecumam
piemērota vide ir grīdas augstumā. Savukārt, bērnam sākot rāpot un celties
kājās, vide tiek piemērota tā, lai tas būtu droši un attīstību veicinoši (bērns
netiek pārāk agri stutēts kājās vai sēdināts, bet vecāku uzdevums ir bērnu
novērot un attiecīgajā brīdī (kad bērns pats patiešām tam ir gatavs),
nodrošināt tādu vidi, kurā bērns tiek veicināts rāpot un kurā bērnam ir droši
piecelties kājiņās). Arvien izaicinošāk vidi sākt pielāgot bērnam ir tad, kad
bērns jau stabili staigā uz savām kājiņām un spēj uzrāpties uz augstākām
virsmām – krēsliem, galdiem, dīvāna, gultas, u.c. Šajā brīdī vecākiem vēl jo
cītīgāk ir jāpievēršas drošas un attīstošas vides jautājumam, jo tas ir viens
mirklis, kad bērns jau ir uzrāpies uz krēsla un tālāk jau uz galda, un brīvi
var piekļūt jeb kam. Bet arī te ir nianse – bērnam ir svarīgi attīstīt lielās muskuļu
grupas un videi, kurā bērns uzturas, būtu to arī jānodrošina.
Mūsmājās tiek ievēroti vairāki principi par kuriem savstarpēji vienojāmies jau pirms bērnu piedzimšanas, bet, kurus esam gatavi mainīt un pielāgot, lai radītu tādu vidi, kas būtu patiešām piemērota mūsu bērniem un veicinātu (nevis kavētu vai pārāk steidzinātu) viņu attīstību.
Diezgan pašsaprotami, ka pirmais no principiem, kuru ievērojam (vai vismaz ļoti cenšamies ievērot) ir konsekvence. Pieaugušie ir pieaugušie un bērni ir bērni. Katram ir sava loma un savas vajadzības. Katram ir sava atbildība un sava izpratne par lietu kārtību. Mums kā pieaugušajiem jau ir nostabilizējusies gan nervu sistēma, gan izveidojusies sava pasaules uztvere, gan maņu un sajūtu pasaule. Mēs, pieaugušie, spējam regulēt savas emocijas un apzināti vadīt vārdus un darbības. Savukārt, mūsu bērni šo visu vēl tikai mācās un pamazām apgūst. Lielākajā daļā gadījumu, vērojot un atdarinot mūs un mūsu rīcības modeļus. Un te nu parādās nepieciešamība pēc noteiktības un konsekvences. Konsekvencei būtu jāvalda visu bērna dzīvē tieši iesaistīto pieaugušo starpā un katrā pieaugušajā cilvēkā individuāli. Bērna vecāki ir tie, kas bērnu pazīst vislabāk un ar viņu pavada visvairāk laika, līdz ar to arī bērna vecāki ir tie, kas uzstāda noteikumus, veido bērna ikdienas rutīnas un ir vistiešākajā mērā atbildīgi par visu, kas ir saistīts ar viņu bērniem. No pārējiem iesaistītajiem pieaugušajiem tik prasīts, lai tiktu respektēti visi uzstādījumi un tie netiktu tīšuprāt pārkāpti. Pamatu pamatos ir svarīgi, lai bērna vecāki spētu konceptuāli vienoties par bērnu audzināšanas jautājumiem un neapšaubītu viens otra rīcību. Šādi radot bērnam ne vien drošības sajūtu, jo bērns vienmēr zinās kādi ir “spēlēs noteikumi” un ar ko rēķināties, bet iemācīsies arī cieņu pret citiem, redzot, ka pieaugušie ciena viens otru un viens otra izvēles. Protams, bērns vienmēr pārbaudīs robežas – ko īsti katrs pieaugušais atļauj un cik tālu varu ar katru no pieaugušajiem aiziet.
Domājot, par katra pieaugušā individuālo konsekvenci ir jāsaprot, ka galvenā ideja ir tajā, ka vienmēr ir nepieciešams pieturēties pie vienotiem noteikumiem. Nevar būt situācijas, ka vienreiz bērnam tiek kaut kas atļauts, bet nākamajā reizē nē. Un te arī nonākam pie nākamā pamatprincipa, kas ir aizliegumu pamatojamība. Mēs pieaugušie jau esam šo pasauli vairāk vai mazāk iepazinuši, zinām kādas ir iespējamās sekas mūsu darbībām un kā risināt problēmas, bet mūsu bērni šo pasauli tikai pamazām iepazīst. Viņi pamazām mācās, kas ir labs un kas ir slikts, ko var darīt un ko darīt nevajadzētu. Bērniem šis viss ir viens liels izziņas process, kurā ir neapšaubāmi ir nepieciešama pieaugušā cilvēka klātbūtne, bet ne nemitīga iejaukšanās un aizliegumi. Vecāku pienākums ir radīt bērnam tādu vidi, kurā bērns droši varētu pētīt un iepazīt šo pasauli, pēc iespējas mazāk dzirdot pamācības un aizliegumus. Kā jau iepriekš minēju, bērns vislabāk mācās no pieaugušā cilvēka piemēra - bērns skatās ko un kā dara pieaugušais un to atkārto. Nemitīga aizliegumu dzirdēšana bērnos vairo nepārliecinātību par sevi, nedrošības sajūtu kopumā un neuzticēšanos sev, pieaugušajiem un pasaulei. Tiek radīta ilūzija, ka viss ir bīstams un slikts. Pieaugušie tieši tāpēc ir pieaugušie, lai objektīvi izvērtētu situāciju un izdarītu secinājumus, vai aizliegums konkrētajā brīdī ir pamats, vai arī tas ir aizliegums aizlieguma pēc. Nereti bērni dzird aizliegumus, jo pieaugušajiem ir slinkums iedziļināties, iesaistīties vai risināt iespējamās sekas. Diezgan absurdi, jo mums būtu jāmāca (ar savu piemēru jādemonstrē), kādas ir katras rīcības sekas un loģiskais iznākums. Atceramies, ka bērns šo visu vēl tikai mācās.
Te nu izriet nākamie divi principi, kas ir saistīti ar drošas vides nodrošināšanu bērniem - pacietība un runāšana ar bērnu. Abas šīs lietas prasa lielu darbu pašam ar sevi, jo vienkāršāk un neapšaubāmi ātrāk ir visu izdarīt pašam un plaši nepaskaidrot bērnam notiekošo. Bet ko no tā iegūst bērns? Kārtējo reizi, apliecinājumu, ka viņš nav spējīgs kaut ko izdarīt pats un nav spējīgs to izdarīt pietiekami labi. Diezgan skumji, bet nedomāju, ka šāds būtu pieaugušā cilvēka apzināts lēmums. Vēlreiz un vēlreiz atceramies, ka bērns visu apgūst no jauna, ar daudzām lietām un situācijām viņš saskaras pirmoreiz. Tieši bērnam mazam esot, veidojas viņa uzvedības modeļi. Veidojas veids, kā bērns uztver pasauli un kā ar to mijdarbojas. Pašsaprotami, ka bērns kaut ko darot pirmo reizi kļūdīsies, piemēram, uzvilks kurpi otrā kājā vai uz otru pusi, bet arī tas ir izziņas process, kurā bērns ļoti daudz ko mācās. Neiet runa tikai par pareizu kurpes uzvilkšanu, lai būtu ērti staigāt, bet bērns arī mācās kā risināt problēmu, kad ir pieļauta kļūda. Bērns vēro mūsu reakciju – vai mēs pasmejamies un uzvelkam viņam kurpi pareizi neko nepaskaidrojot (bērns iemācās – labākajā gadījumā neko, sliktākajā, ka nav spējīgs pats neko pareizi izdarīt) vai arī mēs skaļi priecājamies, ka bērns pats ir uzvilcis sev kurpīti (šajā brīdī bērna lepnums sejā un kustībās ir nepārspējams un nepārprotams) un pēc papriecāšanās brīža izskaidrojam, ka ērtāk būs, ja kurpīti uzvilksim otrā kājā vai uz otru pusi. Šoreiz bērns ir vairojis pārliecību, ka viņš spēj lietas izdarīt pats un, ka kļūdīšanās ir normāls process no kura netiek taisīta traģēdija, bet no kura var mācīties. Protams tas prasa lielu pacietību no pieaugušajiem, jo bērns visu dara daudz lēnāk (kamēr prasmes ir nostiprinājušās) un kļūdīšanās iespējamība ir daudz lielāka, bet te nu katram pieaugušajam ir jāizvērtē, kas ir tas, ko mēs vēlamies – bērnu, kurš ir atkarīgs no pieaugušajiem, jo pats nespēj neko izdarīt vai bērnu, kurš spēj patstāvīgi pieņemt lēmumus un rīkoties.
Nākamais būtiskais princips, kas sasaucas ar visu iepriekš minēto, ir pārprastā drošība. Neapšaubāmi, katrs vecāks dara to pašu labāko savam bērnam un dara to no vistīrākās mīlestības, bet nereti šī mīlestība aizēno realitāti. (Te nu ir kārtējais darbiņš katram pieaugušajam pašam ar sevi un sava iekšējā bērna samīļošanu un dziedināšanu.) Pieaugušajam ir jābūt klātesošam bērna pasaules izziņas procesā, bet nevajadzētu bez patiesās nepieciešamības tajā iejaukties. Vai pasaules izziņa ir balta, pūkaina un nesāpīga? Nebūt ne, jo pati pasaule tāda nav. Pasaule ir krāsaina un dažāda un tieši tādu arī bērnam to ir jāiepazīst. Bērnam ir jāļauj nokrist, jāļauj sasisties, jāļauj nosmērēties, jāļauj salīt lietū, jāļauj pagaršot smiltis, jāļauj sajust karstumu un aukstumu, jāļauj būt pašam un jāļauj iepazīt pasauli visā tās krāšņumā. Bet te ir viens liels un nozīmīgs BET. Pieaugušais ir pieaugušais, jo spēj paredzēt rīcības sekas un te nu šīs mūsu prasmes ir jāliek lietā. Pirms mēs bērnam ļaujam pašam visu ko pamēģināt un ļaujam iepazīt pasauli, mums ir rūpīgi jāizvērtē vai netiek apdraudēta bērna drošība un veselība. Izvērtējamam jābūt objektīvam! Piemēram, pirms kāda laika mūsu pusotrgadniece nevēlējās iet kopā ar mums pa trotuāru, bet vēlējās nokāpt lejā pa kalniņu un staigāt pa zāli. Stāstījām, ka parasti cilvēki iet pa trotuāru un, ka kalniņš ir diezgan stāvs un viņa var noripot. Ko gan līdz vecāku skaidrojumi, ja bērns tik ļoti vēlas to pārbaudīt pats? Ko mēs arī atļāvām. Protams, pēc pāris soļiem mazā dāma noripoja pa kalniņu un pati sabijās un sāka raudāt. Mēs viņai palīdzējām piecelties, samīļojām un vēlreiz izskaidrojām, kāpēc tā notika. Neapšaubāmi, pirms ļāvām viņai pašai pamēģināt un noripot pa kalniņu, izvērtējām situāciju – kalniņš nebija augts un pārāk stāvs, nebija nekādu apdraudējumu – koku, celmu, akmeņu vai kā cita kur sasisties. Bija neliels kalniņš ar zālienu. Salīdzinoši droša vide un bez loģiska pamatojuma kāda veida aizliegumiem. Šajā reizē viņa sabijās, bet jau nākamajā reizē pieejot pie kalniņa, paskatījās uz leju un izvērtēja, vai būs spējīga pati neiet lejā nenokrītot (ja nē, tad iedeva kādam no mums roku).
Šie bija galvenie emocionālie aspekti un principi, kurus ievērojam, lai radītu bērnam drošu vidi, bet tikpat nozīmīgi ir arī fiziskās vides aspekti, kurus ievērojam, lai veicinātu mūsu bērnu izaugsmi un attīstību.
Biežāk dzirdētas ieteikums, lai vidi padarītu bērnam atbilstošu un drošu, ir notupties līdz bērna līmenim un izstaigāt visu māju, lai reāli redzētu iespējamos kairinājumus un apdraudējumus. Pavisam maza bērniņa drošības prasības vides ziņā ir stipri nosacītas – stings pamats (vēlams grīda ar paklājiņu vai sedziņu), dažas “rotaļlietas” un, nepieciešamības gadījumā, norobežojums no mājdzīvniekiem vai citiem bērniem. Bērnam paaugoties viņa vidē var novietot spoguli (kas ir stabili nostiprināts un kurā bērns sevi var redzēt pilnā augumā) un aktivitātes statīvu, kas rosinātu bērna kustību koordināciju. Kad bērns jau sāk velties, tad vecāku uzdevums ir nodrošināt, lai bērns veļoties neatsistos pret asiem stūriem vai nenoveltos kaut kur zemāk (pa trepēm, ārpus gultas). Svarīgi, lai netiktu ierobežota bērnu kustību brīvība, viņu ievietojot pārāk mazā “telpā”, piemēram bērnu sētiņā vai gultiņā. Vai tas nozīmē, ka viss iespējamais ir jānopolsterē? Nebūt ne! Bērnam ir dabiski jāiepazīst pasaule un jāiemācās loģiskās darbību sekas, bet, kārtējo reizi, vecāks objektīvi izvērtē apstākļus.
Situācija ar vides atbilstību bērnam kļūst izaicinošāka, kad bērns iemācās rāpot, celties kājās un staigāt. Te nu aktuāls kļūst jautājums par apakšējajiem (aizsniedzamajiem) plauktiem un atvilktnēm. Viens variants ir sapirkt veikalā bērnu drošos aiztaisāmos un aplīmēt ar tiem visas mājas mēbeles. Patiesības labad gan jāsaka, ka bērni visai ātri saprot kā ar tiem tikt galā un tāpat visam tiek klāt. Otrkārt, estētiskais aspekts, bet tas jau gan katram ir individuāli, jo aplīmētas ir visas mēbeles un šīs bērnu drošības sistēmas visbiežāk ir baltā krāsā, kas reti sasaucas ar telpas kopējo noformējumu (plus pēcāk šīs bērnu drošības sistēmas ir visai pagrūti notīrīt no skapju durtiņām un atvilktnēm, jo paliek līmes pēdas). Otrs variants ir pielāgot visi bērnam. Apakšējos plauktos un atvilktnēs novietot tās lietas, ar kurām bērns var droši darboties. Piemēram, virtuves apakšējos plauktos/ atvilktnēs mūsu mājās ir izvietoti “lielie virtuves darbarīki” (koka karotes, lāpstiņas, …), katliņi, koka dēlīši – viss ar ko bērns var droši darboties. Bet arī tev nevar paļauties, ka vienreiz saliktās lietas būs drošas visu laiku, piemēram, mēs nesen no šīs droši pieejamās atvilktnes izņēmām gaļas āmuriņu, jo mazā dāma vēlas atdarināt karbonādes pagatavošanas procesu, bet nevēlamies pārbaudīt mūsu flīžu grīdas un stikla kafijas galdiņa izturību. Te nu atkal ir svarīgi, lai pieauguši vērotu savu bērnu un pamanītu, kas ir tās lietas, kas viņus tagad interesē vairāk kā iepriekš.
Tā nu nākamais princips ir par atbilstību vecumposmam un bērna interesēm. Laikā, kad bērns ir pavisam maziņš, nereti vecākiem gribas, lai viņš jau ātrāk sēdētu, ātrāk rāpotu, ātrāk staigātu, ātrāk runātu, ātrāk darītu visu. Un tieši šajā laikā jo īpaši svarīgi ir atcerēties bērnu nesteidzināt! Ir standartizētas normas, kurās bērnam vajadzētu apgūt kādu no jaunajām prasmēm, bet šīs normas robežas ir gana plašas, lai bērns tajās brīvi iekļautos. Un pat ja neiekļaujas, nav pamata uztraukumam, ja bērniņam kādas prasmes apgūšanai ir nepieciešams nedaudz ilgāks laikā, kā citiem (drošības labad konsultēties ar atbilstošu speciālistu). Tāpat ir ar dažādām aktivitātēm un rotaļlietām. Vecākiem bieži gribas bērnu ikdienu piepildīt ar nebeidzamām aktivitātēm un daudz rotaļlietām. Bet bērna attīstībai īpaši nozīmīgi ir ļaut bērnam būt pašam ar sevi. Tieši garlaikošanās attīsta radošumu un bērna izdomu.
Atsevišķs stāsts ir par rotaļlietām. Vecāki vēlas, lai bērnam būtu viss iespējamais un nekā netrūktu. Kas protams no vienas puses ir labi, bet tai pat laikā mazam bērnam īsti neko citu bez vecāku patiesas mīlestības un uzmanības nevajag. Pārmērīgi daudz rotaļlietu un īpaši, ja tās visas ir pieejamas vienlaikus (un ja lielais vairums no tām ir skanošas un ar gaismiņām), drīz vien bērnam kļūst apnicīgas un neizraisa nekādu interesi. Bērnam pietiek ar pāris rotaļlietām (3-5 rotaļlietas vienlaikus), ar ko, atbilstoši konkrētajam mirklim, spēlēties. Protams, ka realitātē rotaļlietu ir daudz vairāk, bet te atkal ir uzdevums vecākiem – kontrolēt ar ko, kādām un cik rotaļlietām bērns var spēlēties un tās rotēt (ik pa nedēļai vai divām nomainot pieejamās rotaļlietas). Bērna uzmanība netiks pārsātināta un prieks par “jaunajām” rotaļlietām būs neviltots un daudz ilgāks.
Domājot par rotaļlietām, mūsu ģimenē ir vairāki noteikumi, kas tiek ievēroti. Pirmkārt, rotaļlietas ir ierobežotā daudzumā un tās ir sašķirotas par kastītēm vai paplātēm (piemēram, ir kastīte ar mūzikas instrumentiem, kastīte ar dažādām bumbiņām, kastīte ar klucīšiem, kastīte ar dzīvnieciņiem, …). Bērnam jau laicīgi rodas izpratne par lietu atšķirībām un kopīgajām pazīmēm. Otrkārt, visas aktīvajā lietošanā esošās rotaļlietas ir noliktas katra savā vietā plauktā. Šādi bērns zina, ka katrai lietai ir sava vieta un ka katru reizi kāroto lietu varēs viegli atrast. Treškārt, pēc katras spēlēšanās, visas lietas tiek sakārtotas un noliktas atpakaļ vietā. Sākotnēji to dara pieaugušie, bet kā jau visu, arī šo bērns vēro un sāk atkārtot. Attiecīgi katra lieta tiek nolikta savā vietā, kas nerada lieku nekārtību un bērns pierod pie tīras un sakārtotas vides sev apkārt, kas pēcāk arī atspoguļojas domu tīrībā un skaidrībā. Ceturtkārt, ļoti cenšamies izvairīties no skanošajām un spīdīgajām rotaļlietām. Protams tās piesaista bērna uzmanību (vismaz uz kādu mirkli), bet kopumā tas ir ne tikai videi nedraudzīgas, bet arī rada vizuālo un audiālo piesārņojumu. Daudz labprātāk dodam priekšroku dabīgām lietām un lietām, kas ir dažādām faktūrām, formām, lai arī šādi bērni iepazītu pasaules un lietu daudzveidību.
Arī pati spēlēšanās bērnam nav pašsaprotams process. Tā ir lieta, kas katram bērnam ir jāapgūst. Kā jau visā, bērns sākotnēji atdarina pieaugušos. Tāpēc jo īpaši svarīgi ir bērnu iesaistīt ikdienas darbiņos, lai ne tikai atvieglotu savu pieaugušā cilvēka ikdienu, bet lai bērns jau savlaicīgi apgūtu tik svarīgās dzīves darbības prasmes. Nevajag baidīties, bet vajag pielāgot instrumentus un darbarīkus, lai tie būtu bērnam un viņa spējām atbilstoši. Tāpat ir ar rotaļāšanos – sākotnēji vajag rotaļāties kopā ar bērnu. Nevis nosēdināt un teikt, ka tagad mēs spēlēsimies ar šo un ar to un to darīsim šādā veidā, bet vai nu vērot bērnu un viņa intereses un izvēlēties rotaļlietas ar kurām viņš vēlas rotaļāties un spēlēties kopā, vai arī izvēlēties kādu citu rotaļlietu un pašam ar to it kā neuzkrītoši spēlēties. Bērns pieaugušo visu laiku vēro un ar laiku pievienosies šai nodarbei un sāks pieaugušo atdarināt. Paies kāds laiks un bērns jau pats būs apguvis, ko nozīmē rotaļāšanās un pieaugušā klātbūtne vairs nebūs nepieciešama.
Vēl viens ļoti būtisks aspekts, bērnam pielāgotas vides nodrošināšanā ir mēbeles, kas ir atbilstošas bērnam. Tām ir jābūt drošām un ergonomiskām. Tā kā mūsu uzņēmuma specifika ir bērnu mēbeles, tad tām tiks veltīts atsevišķs ieraksts, bet būtiski ir tas, ka bērnam domātās mēbeles tiešām būtu viņam atbilstošas – ne par mazu, ne par lielu!
Šo visu vēlos nobeigt ar vienu diktām kutelīgu aspektu – viedierīcēm. Nenoliedzami dzīvojam digitālā pasaulē, bet laikā, kad attīstās mūsu bērnu smadzeņu darbība, nervu sistēma un visas citas orgāni sistēmas ir īpaši svarīgi, lai bērns attīstītos maksimāli harmoniskā un dabiskā vidē. Katra vecāka paša ieskatos ir tas, cik ļoti sava bērna ikdienā iekļaut viedierīces. Mūsu izvēle ir tās neiekļaut vispār vai vismaz maksimāli tās ierobežot.
Ticu un zinu, ka mēs katrs savus bērnus mīlam vairāk par visu pasaulē un vēlam viņiem tikai to labāko. Svarīgi ir pašiem saglabāt veselo saprātu un objektīvi izvērtēt katru situāciju. Tikpat svarīgi ir arī sevi pārāk nenosodīt, ja kādu reizi kaut kas neizdodas kā iecerēts un kādu sevis noteikto principu nākas pārkāpt. Dzīve ir dzīve un tieši tāpēc tā ir tik interesanta, ka prasa nemitīgu mainīšanos un pielāgošanos. Lai katram izdodas atrast savu veiksmīgāko modeli, bērnam piemērotas vides nodrošināšanā!
Saulgriežu pirts slotas
Šogad izmantojām 6 dažādas pirts slotiņas:
Bērza pirts slotu, kas ir ar gaišu enerģētiku, attīroša, derīga ikvienam cilvēkam.
Apses pirts slotu, kas ir auru attīroša, noņem negatīvo enerģiju un negatīvās domformas.
Kļavas pirts slotu, kas vairo pārticību un materiālo labklājību. Tā ir "naudas" pirts slota.
Lazdas pirts slotu, kas nodrošina cilvēka spēju pielāgoties, pieņemt lēmumus un būt izlēmīgam.
Oša pirts slotu, kas palīdz noturēt "taisnu mugurkaulu", pastāvēt par savu taisnību (labā nozīmē) un neļauj melot. Osis ir taisnības koks.
Pīlādža pirts slotu, kas ir aizsardzībai pret negatīvo, tai pat laikā arī atver un pastiprina sievišķību.
Saulgriežu rituāla neatņemama sastāvdaļa bija ne tikai pirtiņas apmeklējums, bet arī trejdeviņu augu pušķīšu veidošana un nodoma ielikšana tajā (9 augi par sevi, 9 augi par tuvākajiem un 9 augi par visu plašo pasauli), uguns rituāls, pelde upītē, saullēkta sagaidīšana jūras krastā un vēl, un vēl.
Kas ir iekšiņā ir arī āriņā un kas ir āriņā ir arī iekšiņā
Mums ir svarīgi, lai vide mums apkārt būtu harmoniska, skaista, mierpilna, dabiska, uz izaugsmi vērsta un visādi citādi iedvesmojoša. Šī iemesla dēļ pie mūsu Uguņpirts zālē ir izveidota Saules zīme.
Zīmju zintniece Brigita Ektermane saka: "Saule – dzīvības un mūžīgās kustības simbols, bez kuras nebūtu dzīvības. Saules gaisma simbolizē iedvesmu un garīgu vērojumu. Tā sargā dzimtu, nes Dieva svētību, ir Visuma norišu harmonijas un augstāko estētisko vērtību paudēja."
Citiem vārdiem sakot, kas ir iekšiņā ir arī āriņā un kas ir āriņā ir arī iekšiņā.
Apskaties sev visapkārt!MANS galdiņš un krēsliņš
MANS galdiņš un krēsliņš ir masīvkoka mēbeļu komplekts, kas piemērots bērniem no brīža, kad viņi patstāvīgi spēj apsēsties līdz 4 gadu vecumam.
Iekaramais šūpulītis un mazuļa miedziņš
Vēl pirms satikšanās ar mazulīti, ir jāpieņem tik daudz lēmumu un jācer, ka pieņemtās izvēles būs tās labākās un veiksmīgākās arī mūsu ģimenē.
Laimīgi ir tie jaunie vecāki, kuri nav izjutuši, kas ir negulētas naktis vairāku mēnešu garumā. Arī mēs, Madara un Mārtiņš (SIA "Madaras Saule" izveidotāji) varam būt to laimīgo vecāku vidū. Protams, ir bijušas nemierīgākas naktis, kad mazulītis ir modies biežāk kā ierasts, bet tas arī ir bijis tikai retos gadījumos.
Kāds ir mūsu noslēpums? Miers. Miers pašos un miers mājās. Mierīga un pielāgota vide mūsu mazulītim. Un šo vidi daudzējādā ziņā veido mazulīša pirmā gultiņa, kas mūsu variantā ir iekaramais šūpulītis.
Iekaramais šūpulītis ir veidots tā, lai nodrošinātu līganu un vienmērīgu vertikālo kustību, kas mazulītim atgādina tik ierasto ritmu mammas puncī.
Nakts laikā šūpulītis ir tik tuvu gultai, lai to varu iešūpināt ar vieglu rokas pieskārienu, par nepieceļoties no gultas. Savukārt, dienas laikā šūpulīti var ērti novietot jebkurā vietā, lai mazulītis tajā varētu ne tikai gulēt miedziņu, bet arī drošā vidē iepazīt sevi un pasauli.
Šūpulīša augstums ir regulējams un maksimāli ergonomisks attiecībā pret vecākiem, jo mazulīša ielikšana gultiņā nerada lielu slodzi mugurai.
Kāpslītis
Paredzēts bērniem no ~8 mēnešu vecuma vai no laika, kad viņi patstāvīgi spēj nostāvēt kājās.
Bērnam paaugoties, iespējams stāv-platformu pārskrūvēt zemāk, lai šis kāpslītis kalpotu vēl ilgāk.
atvieglo vecāku ikdienu, īpaši ēst gatavošanas laikā
palīdz aizsniegt virtuves virsmas
palīdz pašam piekļūt pie izlietnes
palīdz iesaistīties ikdienas darbiņos
ērts un praktisks gan privātmājām, gan dzīvokļiem
100% roku darbs
Radīts Latvijā
no Eiropā augušām eglēmAktivitātes statīvs
Aktivitātes statīvs ar rotaļlietām bērniem no 3 mēnešu vecuma.
Aktivitātes statīvs ir saliekama koka arka, kas ir papildināta ar trim rotaļlietu virtenēm:
Pirmā rotaļlietu virtene ir papildināta ar koka un silikona lodītēm un noslēdzas ar metāla zvaniņu, kas veicina bērna audiālo uztveri.
Otrā rotaļlietu virtene ir papildināta ar koka lodītēm un noslēdzas ar riņķīti, kurā bērns var ieķerties un kas veicina bērna motorikas attīstību.
Trešā rotaļlietu virtene ir papildināta ar koka un silikona lodītēm un noslēdzas ar mīkstu bumbiņu, kas veicina bērna taktilo jeb taustes attīstību.
Aktivitātes statīva sānos ir drošības aukla, kuras garums ir regulējams (auklu aptinot ap koka pērlītēm statīva kājās), lai novietotu statīvu katram bērnam atbilstošajā augstumā.
uzlabo roku un acu koordināciju uzlabo motorikas prasmes stimulē mazuļa maņas dažādo ikdienas aktivitātes veicina kognitīvo attīstību veicina kustības un brīvību
ir ērti pārvietojams un paņems līdzi dodoties ciemos
Geobords jeb ģeometrijas dēlis
Geobordu izgudroja angļu matemātiķis un pedagogs Caleb Gattegno (1911-1988). Geobords bija izstrādāts kā manipulatīvs līdzeklis, lai mācītu primāro ģeometriju skolās. Tradicionāli tas tika veidots no koka un naglām (režģa punkti/ lattice points) Gumijas tiek liktas apkārt naglām, lai veidotu dažādas formas.
Geobords var tikt izmantots kā izziņas veids, lai atvieglotu mācīšanos un paplašinātu matemātikas zināšanas.
Sākotnēji bērns darbojas ar gumijām un cenšas tās uzvietot uz metāla tapiņām. Pēcāk var veidot dažādas iedomātas figūras vai izmantot uzdevumu kartiņas.
Geobors jeb ģeometrijas dēlis ir sajūtu materiāls, kas primāri ir matemātisko un ģeometrisko pamatprasmju apguvei (skaitīšanai, rēķināšanai, rakstu veidošanai, figūru veidošanai, simetrijai un asimetrijai, daudzšķautņainu formu veidošanai, 2D attēlu veidošanai, telpisku ģeometrisku figūru attēlošanai plaknē, perimetra un laukuma apgūšanai, leņķiem, vienādības pazīmēm). Tai pat laikā šis ir materiāls, kas palīdz krāsu mācībā un valodas apguvē (figūru nosaukumi, ciparu un burtu veidošana, stāsta vizualizācija, u.c).
Geobords jeb ģeometrijas dēlis attīsta bērnu roku un acu koordināciju, sīko pirkstu motoriku, loģisko un abstrakto domāšanu, radošumu, vizuālo uztveri, pacietību, uzmanības noturību, koncentrēšanās spējas, patstāvību.
Geobords jeb ģeometrijas dēlis visbiežāk tiek rekomendēts bērniem no 3 gadu vecuma, bet rūpīgā vecāku uzraudzībā ar geobordu var darboties arī jau daudz agrāk.
Mūsu mazā dāma ar geobodru tika iepazīstināta ap gada vecumu. Katru reizi pa īsam mirklim un nepiespiestā rotaļu veidā - vairāk kā dabīgā izpētes procesā. Rūpīgi tika izpētīts gan pats dēlītis - koka daļa, un jo īpaši jau metāla tapiņas, gan arī gumijas - kā tās staipās, kā tās garšo un kur tās vēl var izmantot.
Pēcāk demonstrējām otru veidu - gumiju novietot uz geoborda ap vienu metāla tapiņu un tad gumiju pastiepj un uzvieto arī uz otras tapiņas.
Pavasarī dzimušie bērni
Kā liecina Lielbritānijas Statistikas biroja dati pastāv sakarība starp mēnesi, kurā piedzimis bērns, un karjeru, kādu viņš izvēlēsies pieaugot, vēsta britu laikraksts «The Daily Telegraph».
Kā novērojuši pētnieki, cilvēki, kuri dzimuši pavasarī vai vasarā, biežāk piedzīvo straujas garastāvokļa svārstības, noskaņojumam ātri mainoties no aizrautības un laimes līdz nomāktībai un agresijai.
4 interesanti fakti par pavasarī dzimušiem bērniņiem:
SAULAINA PERSONĪBA
Dzimšana pavasara saulē, šķiet, rada saulainu iespaidu. Pavasara mazuļi sasniedz augstu līmeni hipertimijas skalā, kas nozīmē, ka, ejot cauri dzīvei, tie drīzāk ir optimistiski. Tas noved pie vēl viena fakta par pavasara mazuļiem – viņiem ir mazāk ticams, ka, esot vecākiem, izveidosies garīgās veselības traucējumi. Šķiet, ka piedzimšana šajos saulainajos pavasara mēnešos atmaksājas!VADĪBAS POTENCIĀLS
Tas ir fakts, ka pavasara mazuļiem, kad viņi izaugs, ir lielākas izredzes kļūt par uzņēmuma vadītājiem. Piedzimstot martā, aprīlī un maijā, jūs varat sasniegt savas profesijas virsotni. Arī pavasara mazuļi vairāk patīk būt radošiem cilvēkiem. Žurnālā Comprehensive Psychology publicētie dati analizējuši 300 publiskus skaitļus, tostarp slavenības, māksliniekus, zinātniekus un politiķus, un lielākā daļa ir dzimuši agrā pavasarī. Iespējams, ka arī jūsu bērns lidos augstu, jo vairums pilotu ir pavasarī dzimuši mazuļi!IEGUVUMI VESELĪBAI
Ir daži veselības ieguvumi, esot pavasara mazulim. Jūsu bērnam ir mazāka iespēja saslimt ar alerģijām un elpceļu infekcijām, ja viņi piedzimst pavasarī. Iespējams, tas ir tāpēc, ka viņi piedzimst sezonā, kas pilna ar ziedputekšņiem un alergēniem, un tāpēc viņi iemācās ar tiem sadzīvot ļoti agri.NEPATIKŠANAS PIRMS GULĒTIEŠANAS
Iespējams, viens no pavasara mazuļa iemesliem ir tas, ka viņi var dot priekšroku vēlākam gulētiešanas laikam. Dzimšanas sezona, šķiet, korelē ar miega paradumiem, un pavasara un vasaras mazuļiem ir iekšējie ķermeņa pulksteņi, kas ieprogrammēti garākām dienām. Tas nozīmē, ka viņi var gribēt spēlēties, kad jūs mēģināsiet viņus iemidzināt nakts miedziņam.
Avoti: apollo.lv, delfi.lv, babyblooms.co.uk
Islandes ķērpis
❗️❗️❗️❗️❗️❗️❗️❗️❗️❗️❗️❗️❗️❗️❗️❗️❗️❗️
Ziemā dzimušie bērni - raksturs, karjeras iespējas un interesanti fakti
Mūsu uzņēmuma stāsts
Katram no mums ir savs unikālais stāsts, savs ceļš, savs vēstījums un savas vērtības. Un tieši šī dažādība padara pasauli krāsaināku un interesantāku. Izzinot viens otra stāstus, mēs katrs iekšēji bagātināmies un varam pilnveidoties. Šādi mēs veidojam katrs savu unikālo stāstu un visas pasaules neatkārtojamo stāsta musturu.
Tēta pārdomas par šūpulīti
ZEMĀ GRĪDAS GULTA
SAMTENE
Samteņu uzlējums uzlabo vielu apmaiņu organismā uz stiprina imunitāti. 
Vannas ar samteņu uzlējumu nomierinās nervu sistēmu, palīdzēs stresa situācijās, noņem nemieru, atjaunos garīgo līdzsvaru. 
Tējai noder vesels izžāvēts ziediņš uz vienu glāzi karsta ūdens . Notur 15 min un dzer tēju. 
Grūtnieces, bērni līdz 2 gadu vecumam un alerģiski cilvēki lietot nedrīkst.Mūsu šūpulīša stāsts
Kad piedzimu es, tad vectētiņš no ozolkoka izgatavoja šūpulīti man, kas kustējās uz priekšu un atpakaļ. Jau tad tas bija kaut kas īpašs un savādāks kā veikalā nopērkamās preces. Kā mamma teica, bija gan ērti viņai kā mammai, gan arī mums kā bērniem patika. Šajā konkrētajā šūpulītī ir gulējuši tikai daži bērniņi - es, māsa, brālis, māsas dēliņš un mana meitiņa.
Laikā, kad gaidījām savu meitiņu arvien aktuālāks kļuva jautājums, kā nodrošināt, lai šūpulītis kustētos augšup un lejup. Kā pārveidot vectētiņa gatavoto šūpulīti to nesabojājot. Apmeklējām Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs un izpētījām tur esošos risinājumus. Apvaicājāmies draugiem un paziņām, kuri jau bija saskārušies ar līdzīgu jautājumu. Izmeklējām internetu un tur piedāvātos risinājumus. Bijām nedaudz vīlušies, jo pamatā visi piedāvājumi bija ar karināšanu pie griestiem. Vēl bija variants taisīt speciālu konstrukciju, ko stiprināt pie sienas. Visi piedāvātie varianti bija ar lielāku vai mazāku telpas bojāšanu, kas īrētā dzīvoklī nav tas labākais variants. Pat ja dzīvoklis nebūtu īrēts, arī savā mājā man pārāk negribētos urbt caurumu nedz griestos, nedz sienā.
Kad šūpulīti lietoju es pati, tad man bija vecāku sarūpēts salmu matracītis. Māsa gan jau laikus bija parūpējusies par matracīti ar kokosa šķiedras pildījumu.
Šūpulīša statīvu papildinājām ar Cherry Picking gaismiņām un virs šūpulīša iekārtu pašas gatavotu puzuriņu. Nu varēju mierpilni baudīt mazulītes gaidīšanas laiku.
Man tas bija īpaši ērti, jo šūpulīti varēja viegli novietot maksimāli tuvu mūsu gultai un es mazo varēju ieaijāt neizkāpjot no gultas un neceļoties sēdus - ar vienu pirkstu mierīgi varēju šūpināt.
Ir veikti vairāki pētījumi kāds ir praktiskais ieguvums no šāda veida šūpulīšiem un ko tie dod mazulīšu attīstībā. Man gan tas bija sajūtu jautājums, jo šķita ka šāds šūpulītis ir vispiemērotākais mazam bērnam un mums. Pati gan neesmu eksperimentējusi un nevaru salīdzināt, bet mazā mums aug mierpilna un guļ ļoti labi.
Katrs šūpulītis ir unikāls roku darbs, ko ar lielu rūpību veic Mārtiņš Ansons. Šūpulīši ne tikai ir liels palīgs mazulīša miedziņam, bet arī ir ērti un funkcionāli- tie ir ērti pārvietojami, stabili, piebīdāmi pavisam tuvu gultai, to augstums ir pielāgojams. Īpaši ir domāts par bērna drošību, nodrošinot auklas stabilitāti un nenoslīdēšanu.
Aktivitātes statīvs
Ieguvumi no aktivitātes statīva:
-
Uzlabo rokas un acu koordināciju un motoriskās prasmesBērnu aktivitātes statīvi, kuriem ir nelieli nokareni priekšmeti, kurus mazulis var satvert, veicina mazuļu motoriskās prasmes, kā arī attīsta roku un acu koordināciju.
- Attīsta dažādas maņasKontrastējošas krāsas piesaistītu mazuļa uzmanību, tādejādi attīstot vizuālo uztveri.Akustiskās spējas (dzirdi), mazuļi attīsta klausoties skaņas, kas tiek radītas, kad viņš grabina, spiež, velk vai spārda dažādas rotaļlietas (zvaniņus).Taktilo jeb taustes attīstību nodrošina dažādas faktūras, kas maziem pirkstiem šķiet unikālas un interesantas.
- Kognitīvā attīstībaBērnu aktivitātes statīvs ļauj bērnam apgūt cēloņu un seku pamatus. Aptuveni 6 nedēļas līdz 4 mēnešus jauni bērni iesaistās “primārajās cirkulārajās reakcijās”. Tas nozīmē, ka viņi iemācās atkārtot darbību, ko viņi sākotnēji izdarīja nejauši (piemēram, “nejauši” sist rotaļlietu). Tad no aptuveni 4-8 mēnešiem mazuļi sāk apzināti uzsākt šīs darbības un atkārtot tās, jo viņiem tas šķiet jautri! Šīs darbības sauc par “ sekundārajām cirkulārajām reakcijām “ . Daži no piemēriem ir rotaļlietu pacelšana, vilkšana vai spēriens, lai tās iedegtu vai radītu skaņas. Šī prasme ir svarīga, jo tā ir loģikas sākums un cēloņu un seku izpratne. Bērnu aktivitātes statīvs atvieglo šo cēloņu un seku izpratnes attīstību, jo nokarenās rotaļlietas reaģē uz bērna pieskārieniem, kas mudina bērnu atkārtot savu darbību.
- Brīvība un kustībasJau zīdaiņu vecumā ir vajadzīga brīvība, lai virzītos un īstenotu savu neatkarību. Bērnu aktivitātes statīvs nodrošina drošu vietu, kur ļaut bērnam kustēties. Tā arī dod viņiem brīvību izdarīt izvēli un izmantot savu enerģiju. Tas ir īpaši svarīgi, lai palīdzētu mazulim kļūt pārliecinātam un drošam, neesot atkarīgam no vecākiem vai citiem pieaugušajiem.
Šupuļdziesmas un mazuļa attīstība
To, ka bērnam ir svarīga mammas
balss, zina ikviens. Taču svarīgi ir ne tikai ar bērnu runāt, bet arī dziedāt
viņam šūpuļdziesmas. Kāpēc tās ir tik svarīgas un, kādu ieguldījumu sniedz
bērna attīstībā?
Foto: Dave Robinet / CC
Šūpuļdziesmu
dziedāšana ir ļoti sena metode kā iepriecināt, nomierināt un ieaijāt bērnu
saldā miedziņā. Tā kalpo kā pamats, ko likuši mūsu senči. Šūpuļdziesmu
dziedāšanu var sākt ne tikai tad, kad rokās jau šūpo savu jaundzimušo lolojumu,
bet jau tad, kad mazulis aug tev zem sirds kā vēl pavisam maza sēkliņa. Mammas
balss un sajūta, ka viņa ir blakus, ir mazuļa lielākais drošības garants, tāpēc
šūpuļdziesmu dziedāšana spēj nomierināt. Pavisam mazs bērns neuztver vārdus,
bet intonāciju, kas apvienojumā ar dziesmiņas maigo, melodisko skanējumu rada
bērnā miera un drošības sajūtu. Tas ir neatņemami emocionāls mirklis starp
vecākiem un bērnu.
Kamēr mammai vēderā
Dzirde ir
pirmā no maņām, kas bērniņam attīstās. Aptuveni desmitajā grūtniecības nedēļā,
ir izveidojusies auss gliemežnīca, kurā atrodas dzirdes orgāns. Savukārt,
divdesmitajā grūtniecības nedēļā, dzirde ir pilnībā attīstījusies un mazulis
dzird visu, kas apkārt notiek. Savā grāmatā "Super Baby: Boost Your Baby's
Potential from Conception to Year One" Kembridžas
universitātes doktore Sāra Brīvere raksta: "Divdesmit
ceturtajā nedēļā bērna smadzenes jau spēj atšķirt skaņas un reaģēt uz tām, ko
viņš dzird caur mammas punci." Pirmā bērna šūpuļdziesma ir māmiņas sirds
puksti - tas liecina, ka ar mammu viss ir kārtībā, viņš jūtas ēsti un
komfortabli, ja arī mamma jūtas tāpat.
"Mammas balsi bērns sadzird un atpazīst ne tikai nākam no ārpuses, bet arī caur mugurkaulu un iegurņa kaulu vibrāciju un skaņas veidā. Tā ir vēl viena saikne, kas rodas starp māti un bērnu, ne velti, mazulim piedzimstot, viņš spēj atšķirt mammas balsi no citām. Gaidot bērniņu, vari izvēlēties vienu vai vairākas šūpuļdziesmas, kuras regulāri dziedi. Tādējādi bērns atpazīs šīs dziesmas arī tad, kad būs piedzimis, un tas sniegs vēl lielāku drošības un miera sajūtu, ienākot šajā plašajā un viņam tik svešajā pasaulē," stāsta pediatre, pēcdzemdību konsultante Līga Kalniņa.
Runājot ar
bērnu un dziedot, iespējams ar mazuli izveidot īpaši ciešu saikni jau laikā,
kamēr viņš vēl ir zem tavas sirds. Brīvere uzsver arī to, ka bērni, kuriem
dziesmiņas sāktas dziedāt vēl pirms viņu dzimšanas, sāk runāt līdz pat sešiem
mēnešiem ātrāk kā pārējie, kā arī viņiem ir paaugstināta intelektuālā
attīstība.
Reizēm izvēlamies nedziedāt -
kāpēc?
Viens no
visbiežāk lietotajiem argumentiem, kāpēc nedziedāt bērnam šūpuļdziesmu, ir "Es taču nemāku dziedāt, dziedu
šķībi, kauns, ja kāds klausās"... Šādā gadījumā vajag
atcerēties, ka bērnam ir pilnīgi vienalga vai dziedi šķībi vai melodiski
perfekti, viņam svarīgākais ir šis process un mīlestība, kas tādā veidā tiek
viņam sniegta. Mazulis saņem nedalītu uzmanību, izjūt labo enerģiju, mīlestību
un gādīgumu.
Otrs
populārākais arguments: "Nezinu
nevienu šūpuļdziesmu". Arī tas nav iemesls, lai
nedziedātu, īpaši mūsdienu datorizētajā pasaulē. Ja nav iespējams dziesmiņas
atcerēties kopā ar saviem vecākiem un vecvecākiem, internetā var sameklēt daudz
un dažādas. Ir iespējams painteresēties forumos, apspriesties ar citiem
vecākiem. Nemācēšana un/vai nezināšana šajā gadījumā bērnam atņem ļoti daudz,
jo šūpuļdziesma viņam ir ļoti nozīmīga.
Šūpuļdziesma un valodas
attīstība
Kad bērniņš
ir mazliet paaudzies, tad šūpuļdziesmu sāk izprast vēl plašāk, jo sāk uztvert
vārdu skaņas, zilbes, burtus. Tādējādi mazulis lēnām sāk iepazīt valodas ritmu un
skanējumu. Šīs iemaņas būtiski palīdz brīdī, kad mazais sāk mācīties izrunāt,
atpazīt burtus un lasīt. Kad, šūpuļdziesmas dziedāšanas laikā, tiek klaudzināta
arī takts, tas vēl vairāk palīdz bērnam attīstīt valodas uztveri, iemācīties
to, kā veidoti vārdi, ka tie sastāv no zilbēm un skaņām. Kalniņa stāsta:
"Kad bērns sāk pastiprināti runāt, ir jāpievērš uzmanība, vai viņš pareizi
izrunā burtus, zilbes un vārdus.
Daudziem
sākumā ir grūtības ar dažādu burtu izrunāšanu, piemēram "r",
"ķ", "ģ" u.c. Arī te šūpuļdziesma spēj palīdzēt. To
klausoties bērns iemācās atšķirt skaņas, burtus, izrunāt tos, savukārt, tas
palīdz uzlabot dikciju. Kad bērns pats dzied šūpuļdziesmu, viņam ātrāk atraisās
valoda. To izdarīt palīdz daudzreizēja vārdu atkārtošana šūpuļdziesmās,
deminutīvu lietojums un skaņas, tās ir pielāgotas bērna uztverei."
Šūpuļdziesmās
nav sarežģītu terminu, faktu, tās galvenais valodas mērķis ir sirsnības un
mīlestības nozīmes sniegšana. "Kad bērns aug, drīz vien viņam prieku
sagādā pašam dziedāt vai dungot dziesmas. Tā ir patiesība, ka ieliekot vārdus
mūzikā, bērnam tos iespējams apgūt krietni ātrāk, nekā vienkārši izrunājot. Tas
ir iemesls, kādēļ mēs būdami pieauguši spējam atcerēties dažādas bērnībā
dziedātas dziesmas, kaut neesam tās dziedājuši, pat dzirdējuši gadiem
ilgi," stāsta pediatre.
Šūpuļdziesmas ietekme uz
attīstību
Ja
šūpuļdziesma tiek dziedāta, kamēr bērniņš vēl atrodas mātes miesās, viņš pie
tās pierod un atpazīst to arī tad, kad ir piedzimis. Reaģē uz to, ieklausās,
spēj ātrāk nomierināties. Dzirdot maigu, klusu vecāku, īpaši mammas, dziedātu
šūpuļdziesmu, bērns jūtas visdrošāk, viņam ir vieglāk iemigt. Sākumā mazais
brīnums uztver intonāciju, kādā tiek dziedāts, vēlāk mācās skaņas, pēc tam
būrtus un vārdus. Tas palīdz ātrāk apgūt valodu un runas prasmi, pareizi
izrunāt burtus, zilbes un vārdus, paplašina pielietojamās valodas bagātību,
vārdu krājumu un tēlainību. Ja pēc bērna dzimšanas šūpuļdziesmai arī turpmāk ir
liela nozīme mazuļa ikdienā, "bērns attīsta smadzes, iemācās domāt plašāk,
tēlaināk.
Sākumā tas
notiek neapzināti - smadzenes vienkārši uzsūc informāciju, tiek trenētas. Ir
pierādīts, ka šūpuļdziesmas palīdz attīstīt iztēli, kas ir ļoti svarīga bērnu
(patiesībā arī pieaugušo) ikdienas sastāvdaļa," pamāca L.Kalniņa.
Šūpuļdziesma pirms miega, tas kļūst par patīkamu un emocionālu rituālu bērnam,
ko viņš var izmantot arī vēlāk, kad paaugas. Šis pieradums no pašiem dzīves
pirmsākumiem, var sniegt lielu ieguldījumu nākotnē, kad nebūs iespējas mammai
ik minūti būt bērnam blakus, padziedāt, nomierināt.
Dziedāsim
saviem bērniem. Nekas, ja notis neizdziedāsim tik perfekti precīzi, nekas, ja
nezinām visu dziesmu vārdus. Vienkārši ar šūpuļdziesmu nodosim bērniem sirds
siltumu, mīlestību un parādīsim, ka šis kopābūšanas mirklis arī mums ir ļoti
nozīmīgs.
Avoti:
Šūpuļdziesmas
Šūpuļdziesmas ir mūsu bērnības gaišās atmiņas par mūsu mīļajām mammām, kas katru vakaru pirms iemigšanas mums dziedāja, tādējādi izpaužot un kārtējo reizi apliecinot savu mīlestību. Par šūpuļdziesmu nozīmīgumu ir vairāki viedokļi, kas visi akcentē, ka šūpuļdziesmu dziedāšana veido ne tikai būtisku saikni starp vecākiem un mazulīti, bet arī tām ir liela nozīme mazulīša attīstībā.
Divu bērnu māmiņa Līga Giniborga, kura citām māmiņām palīdz sagatavoties dzemdībām un konsultē zīdīšanas jautājumos
"Dziedot šūpuļdziesmas jūtu, ka izgaist uztraukums un bailes. Pieaug drošība, un emocionālā saikne ar bērniņu ir daudz tuvāka," stāsta Līga Giniborga.
"'Bieži vien šūpuļdziesmās pelīte ir tas dzīvnieciņš, kas bērniņu no šīs pasaules ieved miedziņā. Un ir vēl tāda starptelpa, kur pelīte dzīvo. Dzemdību pasaule ir ļoti līdzīga tai starptelpai. Ir jāmāk iekļūt tajā telpā, kur sieviete īsti nav šeit un tagad. Dzemdību atvēršanās periodā viņai vajag tādu meditatīvu stāvokli, kad viņa var ieiet dziļi sevī, sajust sevi, sajust savu bērniņu. Šūpuļdziesma mums palīdz tur nokļūt. Tāpēc es iedrošinu sievietes dziedāt un atrast savu īsto dziesmu. Varbūt to, kas nāk no dzimtas, ko mammas un vecmāmiņas ir dziedājušas. Tās var būt pat tikai divas rindiņas, kas liek sajust, ka tās vajag atkārtot, lai nonāktu mediatīvā stāvoklī.
Mūsu senās šūpuļdziesmas, kas ir pierakstītas, ir ļoti, ļoti vienkāršas. Un līdz ar to tās ir ļoti piemērotas arī dzemdēšanas procesā, jo atgādina ucināmās dziesmas, kurās ir skaņa - a-ā-a-ā-a. Tā ir arī garā izelpa, kas dzemdībās ir vajadzīga. Proti, ir dziļas ieelpas un garas, garas izelpas. Un dziesmu dziedot, šī garā izelpa arī ir.
Dziedot dziesmiņu grūtniecības laikā, tā veido saiti ar bērniņu. Es dziedāju, gaidot savu otro mazuli, jo ar pirmo vēl nebiju tik droša. Ar otro es dziedāju jau no pirmajām nedēļām, kad zināju, ka esmu stāvoklī. Arī tad, kad uz brīdi jau biju nokļuvusi slimnīcā. Mēs palātā bijām vairākas grūtnieces. Es katru vakaru klusiņām dziedāju, līdz pārējās teica, lai dziedu skaļi. Un tad mēs visas sākām dziedāt skaļi. Mēs tur katra bijām no citas tautības, ar atšķirīgām tradīcijām, bet mediatīvā noskaņa, kas radās dziedot, vienmēr aizveda līdz tai dvēseles sajūtai, tai emocijai, ka jutāmies laimīgas, varbūt pat nobira asara. Mēs ieguvām tikai pozitīvas emocijas, tādus kā laimes hormonus, kas ir ļoti vajadzīgi, un es tos izjutu pat slimnīcā.
Grūtniecei ir nepieciešamas emocijas, lai varētu sajust savu bērniņu, jo redzējusi viņu vēl nav. Lai mamma viņu labāk dzirdētu, saprastu, kā viņš jūtas, ko viņš vēlas, vai viņam ir labi. Tāpēc arī tās asaras nobirst. Dziesmas palīdz abiem satuvināties un izveidot to sirds saitīti. Dziedot norimst satraukums, uzlabojas elpošana, sirdsdarbība, normalizējas spiediens, top veselāk ne tikai ķermenis, bet mainās iekšējā sajūta. Tas ir brīnišķīgs veids, ko mūsu senči ir zinājuši jau tālā senatnē, un tas ir mūsos iekšā."
Filoloģijas zinātņu doktore, profesore Janīna Kursīte-Pakule
Mātei ir ļoti svarīgi, lai bērns ir mierīgs. Kamēr viņš ir mierīgs, viņš aug un attīstās, un šūpuļdziesmām šajā ziņā ir gluži maģiska ietekme.
"Domāju, ka šūpuļdziesmas ir universāla kategorija pasaules tautu folklorā līdzās citām, ko var saukt par buramdziesmām. To pamatā ir ritmiskums. Jebkurš ritms, lai kā tas izpaustos, ir saistīts ar dzīvības enerģiju, kas ir daļa no kosmiskā ritma. Kamēr ir noteikts soļu, balss tembra vai kustības ritms, tikmēr būtne attīstās un dzīvo. Ir svarīgi to dzīvības spēku bērnā, kurš vēl ir pavisam mazs, caur dzīvības ritmu, dziedot un bērnu šūpojot, vairot un nostiprināt," stāsta Janīna Kursīte-Pakule.
"Speciāli neesmu pētījusi šūpuļdziesmas, bet, cik varu spriest pēc citiem folkloras žanriem, tad ir gan šūpojamās, gan jādināmās, gan ucināmās dziesmas, kuras dzied, piespiežot bērnu sev tuvu klāt. Ir mātes siltums, kas vienmēr rada drošības sajūtu bērnā, un ir nomierinošs balss tembrs. Šūpuļdziesmu pamatā ir skaņu atkārtojumi. Ne velti saka: ja grūti iemigt, skaiti aitas, bet vēl labāk - klausies mūziku ar skaņu atkārtojumiem un nomierinošu balss tembru.
Par latviešu tautas šūpuļdziesmu senumu liecina arī tas, kas bērns tajās netiek saukts vārdā. Dziesmas ir par vilkiem, lāčiem, briežiem. Kaut vai Aijā-žū-žū, lāča bērni. Liekas, kāpēc jādzied par lāča bērniem? Vai tad nevar dziedāt par savējiem? Kamēr mazs bērns nav nokristīts, uzskatīja, ka viņš vēl ir neaizsargāts un ir daļa no dabas pasaules. Un reizē dabas spēki, šajā gadījumā dzīvnieki, pauž arī sensenu uzskatu, ka cilvēki ir cēlušies radniecīgi ar noteiktiem kokiem, dzīvniekiem, putniem. Tāpēc šūpuļdziesmās nesauca bērnu par savu puisīti vai meitiņu, bet dziedāja par lāča, vilka vai putna bērniem. Ne velti jautāja, kas vilkam, vai kas lācim mežā kāra šūpulīti. Bieži to darīja Vēja māte. Ko nozīmē Vēja māte? Pašiem vecākiem jau jākar tas šūpulītis.
Mazu bērnu bija svarīgi ne tikai iemidzināt, bet arī nomierināt, kad viņš raudāja. Šim nolūkam vajadzēja savienot nomierinošu balss tembru ar ritmiskām kustībām, ko izdarīja jādināmās dziesmas. Ne tikai māte, bet arī tēvs jau drusku paaugušos bērnu ritmiski šūpoja, un šīs kustības kopā ar balss tembru mazuli nomierināja. Tā kā var teikt, ka šūpuļdziesmas ir ļoti spēcīga buramvārdu daļa. Skaņu atkārtojumi šūpuļdziesmās šķiet ir bezjēdzīgi. Nu, ko nozīmē, piemēram, žū-žū? Bet nomierinošu skaņu atkārtojums palīdz ne tikai nomierināt, bet nomierinoties arī sakoncentrēt spēkus. Un mazulim spēks ir vajadzīgs, jo viņam ir jāaug.
Var teikt, ka caur šūpuļdziesmām tiek ielikts arī piederības kods - piederība kādai kultūrai. Tā maģija nāk no mātes izjūtas, ka bērns ir jāaizsargā. Tā ir mātes funkcija, sūtība un arī nolemtība vienlaikus. Kad bērns izaug, māte šūpuļdziesmas vairs nedzied un it kā aizmirst. Bet, līdzko piedzimst nākamais mazulis, atkal sāk dziedāt. Zinu Amerikas latvietes, kuras ir teikušas, ka nepieciešamība dziedāt un turklāt latviešu valodā, viņām ir pamodusies pēc dzemdībām. Ikdienā viņas bija runājušas latviski, bet dziedāt, ja neesi folkloras ansamblī, nav bijusi nepieciešamība. Bet, piedzimstot bērnam, sievietēs pēkšņi šī vēlme pamodusies. No kurienes tās dziesmas? No neminamas senatnes, jo tu vienkārši saproti, ka tev bērns ir jāaizsargā. Ir vajadzīgs kas tāds, kas bērnu lēnām no dabas pasaules velk uz kultūras pasauli. Bet kultūras pasaulei ir slāņu slāņi no pagātnes. Kas to zina, kas tur pašā senākajā pagātnē ir ielikts? Varbūt tā ir tautas tūkstošiem gadu pieredze, kas mums palīdz izdzīvot un uzturēt dzīvību sevī. Varbūt tā ir Dieva iedota prasme. Bet tā ir mūsos, un atmostas tad, kad mums to vajag."
Psihoterapeite, sertificēta mūzikas terapeite un lektore Mirdza Liepiņa
Daudziem pirmās bērnības atmiņas saistās ar mammas vai tēta lasītajām pasakām, citiem tās ir pirms miega dziedātās šūpuļdziesmas, kas nereti tiek nodotas no paaudzes uz paaudzi. Šūpuļdziesmas bērna audzināšanas procesā ieņem nozīmīgu lomu ne tikai bērna labsajūtā vai ģimenes tradīciju izkopšanā, bet arī vispārīgā bērna attīstībā un komunikācijas procesā ar vecākiem vai vecvecākiem.
Pirmā lieta, ko svarīgi atcerēties, ir tā, ka mazulim šūpuļdziesmas jāsāk dziedāt jau grūtniecības periodā. Tas ir lielisks veids, kā izveidot saikni ar mazuli, kamēr tas atrodas mammas vēderā. Bērniņš tajā laikā dzird mammas balsi un pierod pie tās. Mazulim dzīves sākuma periodā mammas balss radīs asociācijas ar mieru, ko veidojušas balss vibrācijas. Jāņem vērā arī konkrēto dziesmu izvēle, jo, ja dziesmas tiks izpildītas vairākkārt, tad mazulim radīsies asociācijas ar šo dziesmu, viņš šo melodiju atcerēsies. Grūtniecības laikā izveidotās asociācijas mazulim saglabāsies arī pēc dzimšanas. Ja māmiņa bērnam dziedās to pašu dziesmu, viņš atpazīs gan mammas balsi, gan melodiju, un tā palīdzēs nomierināties.
Gan pasakas, gan šūpuļdziesmas bērniem parasti tiek dziedātas tieši pirms aizmigšanas. Dziesmiņas palīdzēs bērnam nomierināties, kas, savukārt, ļaus labāk aizmigt un gulēt saldu miegu. Ja dienas laikā bērns ir piedzīvojis fiziskas aktivitātes - spēlējies ar brāļiem vai māsām, vecākiem, atgriezies no sporta nodarbības vai pat skatījies filmu vai multfilmu, kas radījusi sava veida nemieru, šūpuļdziesma palīdzēs bērnam iegūt mieru un sagatavoties gulētiešanai. Šūpuļdziesmas pēc savas struktūras ir veidotas tā, lai iedarbotos nomierinoši.
Trešais iemesls, kāpēc bērnam jādzied šūpuļdziesmas, ir pavisam vienkārša kopā būšana. Ikvakara dziesmu dziedāšana var kļūt lielisku par ģimenes tradīciju, kad ikviens, atgriezies no saviem ikdienas darbiem, var pabūt mierā un kopā ar saviem mīļajiem. Ja vecāki ikdienā uzkrāj daudz stresa un nemiera, bērns to jūt. Svarīgi, lai pirms bērna nomierināšanas arī vecāki būtu mierīgi. Lai mazulis labāk gulētu, nozīme ir tam, kāds jūs esat bērnam blakus, kad dziedat šūpuļdziesmu.
Šūpuļdziesma ir tas dvēseliskais spēks, kas izrauj bērnu no instinktīvām bailēm un apņem ar mātes mīlestību. Pētījumi rāda, ka starp bērniem, kuru mātes nav dziedājušas šūpuļdziesmas, četras reizes biežāk viņu zīmējumos atspoguļojās bailes un agresija nekā tiem bērniem, kuru vecāki kaut reizēm dziedāja šūpuļdziesmas. Mūsdienās ir pieejami šūpuļdziesmu ieraksti. Taču tie ir domāti topošajām mātēm, nevis bērniem. Bērnam ir vajadzīga šūpuļdziesma, ko māte dzied no sirds. Atgādināsim, ka deviņus mēnešus bērns visvairāk ir dzirdējis mātes balsi. Un tikai šī un nekāda cita balss var nodot mīlestības, aizsargātības un laimes jūtas. Tāpēc šūpuļdziesmas jādzied tikai mātei pašai.
Mūsdienās šīs dziesmas bieži tiek ierakstītas elektroniskajos datu nesējos – profesionāli izpildītas, taču ne mātes balsī. Šādi ieraksti vispirmām kārtām paredzēti esošajām un topošajām māmiņām, taču ne viņu mazuļiem. Protams, tās var izmantot pirmsskolas mācību iestāžu nodarbībās, bāreņiem un citiem bērniem, kam liegts mātes tuvums. Bet bērniem tikpat lielā mērā kā gaiss un mātes piens ir nepieciešama arī šūpuļdziesma, ko atskaņo mātes mīlestības pilna sirds.
Vēlreiz atgādināsim – pirmajos deviņos mēnešos pirms dzimšanas mātes balss ir vienīgā tuvā un pazīstamā, tikai tā spēj bērnam nodot mīlestību, aizsargātības un laimes sajūtas. Tieši tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ tik svarīga ir tieši mātes dziedātā dziesma.
Daudzas jaunās māmiņas saka – ka gan es dziedāšu, ja nezinu ne vārdus, ne melodijas... Tas arī rada bērna un mātes atsvešinātību jau agrā bērnībā. Diemžēl. Jau kops pagajušā gadsimta 70.-to gadu beigām šie zinātnieki iesaka arī meitenes audzināt atsevišķi no zēniem – tanki, šaujamie un mašīnas nav savietojamas ar lellēm un sūpuļdziesmām. Lai meitenes kopā ar māmiņām, vecmāmiņām un audzinātājām savām rokām gatavo mīkstas lelles, pašas sacer tām šūpuļdziesmas un bieži tās dzied jau no mazotnes!
Pieredze rāda, ka pastāvīga maiga meiteņu saskare ar mīkstām, rokām darinātām lellēm un dziedāšana ir pamatsolis ceļā uz mātes jūtām tā sauktajā ekstrasensorajā etapā – primāro sajūtu transformācijas un sapratnes fāzē.
Tās mātes, kuras pāragri liedz bērniem savu mīlestību, pienu, dziesmas un mīļus vārdus, par to dārgi maksās. Jo ātrāk mēs sāksim 4–6 gadus vecām meitenēm dziedāt šūpuļdziesmas, jo mīļākas, maigākas un mīlošākas mātes mēs saņemsim nākotnē.
Avoti:
- https://www.delfi.lv/orakuls/ezoterika-un-zinatne/47871221_zinatnieks-supulim-ir-izskirosa-nozime-berna-attistiba
- https://www.la.lv/iekarinamais-supulis
- https://nra.lv/maja/223596-padoms-kapec-vecakiem-jadzied-mazulitim-supuldziesmas.htm
Šūpulītis
Mazulīša ienākšana ģimenē vienmēr ir ļoti satraucošs mirklis, kas prasa lielu sagatavošanos gan emocionāli, gan fiziski, neatkarīgi vai ģimenē ienāk pirmais bērniņš vai otrais, trešais, ...
Būtiski ir parūpēties par atbilstošu fizisko vidi, lai mazulīša adaptācija šīs pasaules dzīvei būtu maksimāli harmoniska un atbalstoša. Tā kā pirmajos dzīves mēnešos mazulītis lielāko diennakts daļu pavada miedziņā, tad īpaši liela nozīme ir vietai, kur viņš guļ. Varianti ir daudz un dažādi, un katram no variantiem ir savi plusi un savi mīnusi, savi piekritēji un savi noliedzēji, bet šoreiz ne par to.
Vēl līdz tehniskajam progresam daudzas tautas visā pasaulē (latvieši, krievi, ukraiņi, ēģiptieši, marokāņi, etiopieši, ķīnieši, vjetnamieši, korejieši, āfrikāņi un citi) savus mazulīšus guldīja iekarināmā šūpulī.
Pētījumi rāda, ka tā nav tikai tradīcija vai mūsdienīgs trends, bet gan būtisks aspekts, kas palīdz mazulītim attīstīties harmoniski un būt veselam. Zināms, ka deviņi mēneši, ko mazulītis atrodas mātes puncī, bioloģiski (ģenētiski) ir daudz ilgāks laiks nekā visa turpmākā dzīve. Tieši pa šiem deviņiem mēnešiem no divām šūnām izveidojas cilvēks. Un tas notiek šķidrā vidē. Viņš aug bezsvara stāvoklī. Un no šāda stāvokļa, piedzimstot bērns pēkšņi nokļūst vidē ar milzu gravitācijas spēku. Tāpēc jaundzimušajiem raksturīga muskuļu sasaistītība un nekoordinētas kustības. To var mainīt tikai ķermenisko ritmu noskaņošana. Iekarināmais šūpulis pārnes gravitācijas spiediena statisko vektoru šūpošanās viļņu gravitācijas ritmā. Tādējādi, ritmiski šūpojot mazulīti, bērns izjūt zināmu bezsvara stāvokli, kad šūpulis sasniedz maksimālo augstumu un it kā uz mirkli “pamirst”, un augstāku gravitācijas spēku brīžos, kad šūpulis ir zemākajā punktā. Iekarināmais šūpulītis ir īpaša tehnoloģija, sevišķi nepieciešama, lai mazulītis pakāpeniski un netraumatiski adaptētos zemes gravitācijas videi, tostarp zemes gravitācijas ritma ieslēgšanai.
20. gadsimta astoņdesmitajos gados PSRS tika veikts eksperiments Kazačkova vadībā (на базе НИИ медицинских проблем Севера СО РАМН), kura laikā viena grupa māšu audzināja mazuļus šūpulītī, bet otra – parastās gultiņās. Pirmās grupas mazuļi labāk gulēja, mazāk raudāja un labāk zīda. Viņiem ātrāk sāka vājināties muskuļu spraigums un muskuļu konvulsijas. Ievērojami mazāk bija izteikta šķielēšana. Šiem bērniem acis drīzāk sāka fiksēt objektus, un līdz ar to ātrāk parādījās tas, ko mēs mēdzam dēvēt par saprātīgu skatienu. Vidēji divus, trīs mēnešus agrāk viņi sāka izdot artikulētas skaņas, retāk bija sasaistīti un bailīgi. Aptuveni pusotru, divus mēnešus agrāk sāka celties kājās un staigāt.
Iekšējā gravitācijas ritma formēšanās nenozīmē tikai iekšējo veģetatīvo ritmu formēšanos, bet arī garīgo noturību un spēju pretoties dažādiem nelabvēlīgiem ārējās vides faktoriem. Šūpulīša labvēlīga ietekme tika novērota teju visos ontoģenēzes etapos. Rakstu darbu laikā viņi nesasprindzinājās un mazāk liecās pār burtnīcām, arī rokraksts, zīmējumi bija skaidrāki, muzikālā dzirde labāk attīstīta, runa brīvāka un loģiskāka, stresa noturība – augstāka.
Šādu šūpulīšu izzušana no mūsu sadzīves ir novedusi pie bērnu pazeminātām koordinācijas spējām, funkcionālajām (sirds un asinsvadu, elpošanas, kuņģa un zarnu trakta u.c.) iespējām un psihiskā potenciāla pazemināšanās.
Neliela alternatīva iekaramajiem šūpulīšiem ir lielās vingrošanas bumbas vai vecāku veiktie dziļie ietupieni (ar mazulīti rokās), kas arī imitē vertikālo kustību un šūpošanos.
Avoti:
- https://www.delfi.lv/orakuls/ezoterika-un-zinatne/47871221_zinatnieks-supulim-ir-izskirosa-nozime-berna-attistiba
- https://www.la.lv/iekarinamais-supulis