M.Montessori pedagoğijas pīlāri

Zinātnieks un neirobiologs Geralgs Hūters ir apkopojis Marijas Montessori pedagoģiijas veidojošos aspektus jeb pīlārus. 

1. SKOLOTĀJS 

Visa pamatā ir skolotājs, kurš spēj novērot un uztver bērnu kā patstāvīgu personu, seko bērna interesēm un ja bērnam par kaut ko ir interese, tad tagad to iet un pēta. Skolotājs, kurš ir spējīgs pakalpot bērnam, nevis dara darbus viņa vietā. Skolotājs, kurš ir kā kalps bērna zināšanām un interesēm.

Skolotājam ir jābūt tādam, kurš ir atteicies no dusmām, naida, stereotipiem un priekšstatiem par bērniem.

Skolotājs, kurš ir pacietīgs un māk gaidīt, nesteidzināt bērnu.

Skolotājs, kurš prot saskatīt, ka katrs bērns ir apdāvināts un spējīgs.

Bērns negaida, ka skolotājs kļūs par vienu no viņiem, bet ir autoritāte uz kura vārdiem var paļauties - ''jā ir jā'' un ''nē ir nē.'' Svarīga ir konsekvence (ka ''jā ir jā'' un ''nē ir nē'') starp visiem iesaistītajiem viņa audzināšanā.

2. VIDE

Tiek izdalītas 5 materiālu grupas:

• praktiskā dzīve

• sajūtu materiāls

• valoda

• matemātika

• dabas zinības (kosmiskā audzināšana) + reliģijas materiāls, ja skola ir ar reliģisku novirzienu. 

Būtiski, lai telpas būtu plašas (7-10 kvadrātmetri uz vienu cilvēku) un lai bērni var brīvi pārvietoties pa telpām, stāviem (proti, durvis ir atvērtas). Atvērtam un pieejamam ir jābūt it visam, visiem plauktiem un materiāliem.

Videi nav jābūt pilnībā nokomplektētai, viss var būt procesā un tas ir normāli.

3.MATERIĀLS

Visi materiāli ir kā palīgs, lai kaut ko niansēti izceltu no mācību satura. Mācību telpās katrs materiāls ir pieejams tikai vienā eksemplārā, bet tas ir tīrs un kārtīgs.

Montessori pedagoģijā lielu daļu materiālu skolotāji izgatavo paši savām rokām, tas ir estētisks un pamatots.

Materiāli plauktos ir izkārtoti no lielākā uz mazāko, no vienkāršā uz sarežģīto, no konkrētā uz abstrakto.

Nedrīkst būt pārāk daudz mantu un materiālu, labāk mazāk. Jo svarīgi, lai bērns var pats tos sakārtot, sašķirot pēc kādām pazīmēm.

4. BRĪVĀ DARBOŠANĀS JEB IZVĒLE

Montessori pedagoģijā tiek akcentēts, ka svarīgi ir ļaut bērnam brīvi izvēlēties un sekot tam, ar ko bērns grib darboties. Mazāk būtiski ir sekot skolotāja izstrādātam plānam. Svarīgāks ir bērns, viņa vēlmes un vajadzības.

Bērns ir tas, kurš izvēlas ar kādu materiālu un kad grib strādāt, un tad skolotājam ir jābūt idejām, ko vēl varētu darīt un ko pētīt papildus.

Ļoti svarīgi, ka ar brīvību tiek iedota arī atbildība! Atbildība par savu rīcību un domām.

5.INDIVIDUĀLAIS MĀCĪBU PLĀNS

Katram cilvēkam ir savs individuālais ceļš, laiks, ritms, intereses, vajadzības.

Ja bērns ir aizņemts ar savu darbu, tad skolotājam nevajag viņu pārtraukt, piemēram, ja ir rīta aplis, bet viens rēķina, tad ļaut viņam rēķināt, jo viņš tik un tā dzirdēs, kas darām rīta aplī. Protams, vajag bērnus laicīgi brīdināt, ka pamazām gatavojamies, piemēram, rīta aplim, lai arī viņš varētu plānot savu laiku un pieslēgties kopīgām aktivitātēm.

Ir jāļauj bērnam darboties un piefiksēt, ko viņš dara, lai varētu piedāvāt, ko vairāk viņa paša izaugsmei un attīstībai.

6. DEMONSTRĒJUMS

Būtiska atkal ir konsekvence - visi izglītības iestādes skolotāji demonstrējumus veic vienādi.  Skolotājam ir jāpārzina visi materiāli, kas ir telpā, lai varētu jebkurā brīdī demonstrēt.

Demonstrējums izpaužas kā 3 pakāpju lekcija - lieto ,lai iepazīstinātu ar jaunu jēdzienu:

1.pakāpe - dod jēdzienu (konkrētu priekšmetu nosauc vārdā, piemēram, tā ir lode) izrunā, kam līdzinās, ko atgādina;

2. pakāpe - vai tu man vari parādīt cilindru? vai tu man vari atnest lodi? (turpina lietot jēdzienus - sīki izanalizē pēc visām pazīmēm)

3. pakāpe - parāda priekšmetu, dod aptaustīt un jautā - kas tas ir?

7.NOVĒROŠANA

Novērošanu var sākt veikt, no bērns 3 gadu vecuma, bet nav nozīmes to darīt pie bērna frontāla darba.  Novērošanā ietver to, ko var diagnosticēt (arī tīri no medicīniskā skatu punkta), nekomentē bērna darbību, bet piefiksē, ja ir kādas nepilnības un informē par tām vecākus.

Novērošana ir atslēga uz bērnu, ar kuras palīdzību var atkodēt apslēpto informāciju, kas ir bērnā, kas viņā notiek, kas viņam vajadzīgs.

8.KĀRTĪBA

Ārējā kārtība telpā, vidē, plauktos, rada drošības sajūtu, ka pasaulē ir noteikta kārtība un nevalda haoss. 

Iekšējā kārtība materiālos - strukturēta vide, proti,  no vienkāršā uz sarežģīto, no konkrētā un abstrakto. Svarīga ir sistēma visos materiālos.

Bērna kārtība - skaidrība par norisēm, domāšanas strukturēšana. - noved pie miera un harmonijas.

Ārējā kārtība veicinās un vairos arī iekšējo kārtību.

9.KONCENTRĒŠANĀS

Koncentrēšanās, kas ved uz normalizāciju. Uz normalizāciju, kur bērns var atteikties no saviem niķiem un ir spējīgs paklausīt (adekvātām prasībām). Svarīgi mācīt bērniem, ka vienmēr nav jāsaka "jā". ikviens bērns ir tiesīgs pieaugušajam teikt "nē," "es negribu," tas ir jārespektē un jāciena.

Pieaugušajam pašam jābūt autentiskam, patiesam un konsekventam. Pieaugušajiem ir jārunā ar bērniem, jāvar pastāstīt, ko šodien ir darījis, piedzīvojis.

10.PAŠAUDZINĀŠANA

Pašaudzināšanas mērķis ir audzināt bērnus uz patstāvību un neatkarību.

Bērni tiek audzināti  iziešanai dzīvei (bērni mums nepieder, mums viņus ir jālaiž dzīvē).

Audzinām bērnus tādus, lai viņi būtu patstāvīgi domājoši, ar savu pamatoto viedokli.