Šūpulītis
Mazulīša ienākšana ģimenē vienmēr ir ļoti satraucošs mirklis, kas prasa lielu sagatavošanos gan emocionāli, gan fiziski, neatkarīgi vai ģimenē ienāk pirmais bērniņš vai otrais, trešais, ...
Būtiski ir parūpēties par atbilstošu fizisko vidi, lai mazulīša adaptācija šīs pasaules dzīvei būtu maksimāli harmoniska un atbalstoša. Tā kā pirmajos dzīves mēnešos mazulītis lielāko diennakts daļu pavada miedziņā, tad īpaši liela nozīme ir vietai, kur viņš guļ. Varianti ir daudz un dažādi, un katram no variantiem ir savi plusi un savi mīnusi, savi piekritēji un savi noliedzēji, bet šoreiz ne par to.
Vēl līdz tehniskajam progresam daudzas tautas visā pasaulē (latvieši, krievi, ukraiņi, ēģiptieši, marokāņi, etiopieši, ķīnieši, vjetnamieši, korejieši, āfrikāņi un citi) savus mazulīšus guldīja iekarināmā šūpulī.
Pētījumi rāda, ka tā nav tikai tradīcija vai mūsdienīgs trends, bet gan būtisks aspekts, kas palīdz mazulītim attīstīties harmoniski un būt veselam. Zināms, ka deviņi mēneši, ko mazulītis atrodas mātes puncī, bioloģiski (ģenētiski) ir daudz ilgāks laiks nekā visa turpmākā dzīve. Tieši pa šiem deviņiem mēnešiem no divām šūnām izveidojas cilvēks. Un tas notiek šķidrā vidē. Viņš aug bezsvara stāvoklī. Un no šāda stāvokļa, piedzimstot bērns pēkšņi nokļūst vidē ar milzu gravitācijas spēku. Tāpēc jaundzimušajiem raksturīga muskuļu sasaistītība un nekoordinētas kustības. To var mainīt tikai ķermenisko ritmu noskaņošana. Iekarināmais šūpulis pārnes gravitācijas spiediena statisko vektoru šūpošanās viļņu gravitācijas ritmā. Tādējādi, ritmiski šūpojot mazulīti, bērns izjūt zināmu bezsvara stāvokli, kad šūpulis sasniedz maksimālo augstumu un it kā uz mirkli “pamirst”, un augstāku gravitācijas spēku brīžos, kad šūpulis ir zemākajā punktā. Iekarināmais šūpulītis ir īpaša tehnoloģija, sevišķi nepieciešama, lai mazulītis pakāpeniski un netraumatiski adaptētos zemes gravitācijas videi, tostarp zemes gravitācijas ritma ieslēgšanai.
20. gadsimta astoņdesmitajos gados PSRS tika veikts eksperiments Kazačkova vadībā (на базе НИИ медицинских проблем Севера СО РАМН), kura laikā viena grupa māšu audzināja mazuļus šūpulītī, bet otra – parastās gultiņās. Pirmās grupas mazuļi labāk gulēja, mazāk raudāja un labāk zīda. Viņiem ātrāk sāka vājināties muskuļu spraigums un muskuļu konvulsijas. Ievērojami mazāk bija izteikta šķielēšana. Šiem bērniem acis drīzāk sāka fiksēt objektus, un līdz ar to ātrāk parādījās tas, ko mēs mēdzam dēvēt par saprātīgu skatienu. Vidēji divus, trīs mēnešus agrāk viņi sāka izdot artikulētas skaņas, retāk bija sasaistīti un bailīgi. Aptuveni pusotru, divus mēnešus agrāk sāka celties kājās un staigāt.
Iekšējā gravitācijas ritma formēšanās nenozīmē tikai iekšējo veģetatīvo ritmu formēšanos, bet arī garīgo noturību un spēju pretoties dažādiem nelabvēlīgiem ārējās vides faktoriem. Šūpulīša labvēlīga ietekme tika novērota teju visos ontoģenēzes etapos. Rakstu darbu laikā viņi nesasprindzinājās un mazāk liecās pār burtnīcām, arī rokraksts, zīmējumi bija skaidrāki, muzikālā dzirde labāk attīstīta, runa brīvāka un loģiskāka, stresa noturība – augstāka.
Šādu šūpulīšu izzušana no mūsu sadzīves ir novedusi pie bērnu pazeminātām koordinācijas spējām, funkcionālajām (sirds un asinsvadu, elpošanas, kuņģa un zarnu trakta u.c.) iespējām un psihiskā potenciāla pazemināšanās.
Neliela alternatīva iekaramajiem šūpulīšiem ir lielās vingrošanas bumbas vai vecāku veiktie dziļie ietupieni (ar mazulīti rokās), kas arī imitē vertikālo kustību un šūpošanos.
Avoti:
- https://www.delfi.lv/orakuls/ezoterika-un-zinatne/47871221_zinatnieks-supulim-ir-izskirosa-nozime-berna-attistiba
- https://www.la.lv/iekarinamais-supulis