Bērnam pielāgota vide

Bērnam pielāgota vide. Kas tas ir un kā tas izpaužas mūsmājās?

Pirmām kārtām, bērnam piemērota vide nav kāds konstants stāvoklis, tas ir nemitīgs pārmaiņu process. Tas ir nemitīgs monitorings un lietu pārkārtošana, jo bērnam augot un attīstoties mainās arī vajadzības un mainās sasniedzamo lietu augstumi. Piemēram, bērnam līdz 6 mēnešu vecumam piemērota vide ir grīdas augstumā. Savukārt, bērnam sākot rāpot un celties kājās, vide tiek piemērota tā, lai tas būtu droši un attīstību veicinoši (bērns netiek pārāk agri stutēts kājās vai sēdināts, bet vecāku uzdevums ir bērnu novērot un attiecīgajā brīdī (kad bērns pats patiešām tam ir gatavs), nodrošināt tādu vidi, kurā bērns tiek veicināts rāpot un kurā bērnam ir droši piecelties kājiņās). Arvien izaicinošāk vidi sākt pielāgot bērnam ir tad, kad bērns jau stabili staigā uz savām kājiņām un spēj uzrāpties uz augstākām virsmām – krēsliem, galdiem, dīvāna, gultas, u.c. Šajā brīdī vecākiem vēl jo cītīgāk ir jāpievēršas drošas un attīstošas vides jautājumam, jo tas ir viens mirklis, kad bērns jau ir uzrāpies uz krēsla un tālāk jau uz galda, un brīvi var piekļūt jeb kam. Bet arī te ir nianse – bērnam ir svarīgi attīstīt lielās muskuļu grupas un videi, kurā bērns uzturas, būtu to arī jānodrošina.

Mūsmājās tiek ievēroti vairāki principi par kuriem savstarpēji vienojāmies jau pirms bērnu piedzimšanas, bet, kurus esam gatavi mainīt un pielāgot, lai radītu tādu vidi, kas būtu patiešām piemērota mūsu bērniem un veicinātu (nevis kavētu vai pārāk steidzinātu) viņu attīstību.

Diezgan pašsaprotami, ka pirmais no principiem, kuru ievērojam (vai vismaz ļoti cenšamies ievērot) ir konsekvence. Pieaugušie ir pieaugušie un bērni ir bērni. Katram ir sava loma un savas vajadzības. Katram ir sava atbildība un sava izpratne par lietu kārtību. Mums kā pieaugušajiem jau ir nostabilizējusies gan nervu sistēma, gan izveidojusies sava pasaules uztvere, gan maņu un sajūtu pasaule. Mēs, pieaugušie, spējam regulēt savas emocijas un apzināti vadīt vārdus un darbības. Savukārt, mūsu bērni šo visu vēl tikai mācās un pamazām apgūst. Lielākajā daļā gadījumu, vērojot un atdarinot mūs un mūsu rīcības modeļus. Un te nu parādās nepieciešamība pēc noteiktības un konsekvences. Konsekvencei būtu jāvalda visu bērna dzīvē tieši iesaistīto pieaugušo starpā un katrā pieaugušajā cilvēkā individuāli. Bērna vecāki ir tie, kas bērnu pazīst vislabāk un ar viņu pavada visvairāk laika, līdz ar to arī bērna vecāki ir tie, kas uzstāda noteikumus, veido bērna ikdienas rutīnas un ir vistiešākajā mērā atbildīgi par visu, kas ir saistīts ar viņu bērniem. No pārējiem iesaistītajiem pieaugušajiem tik prasīts, lai tiktu respektēti visi uzstādījumi un tie netiktu tīšuprāt pārkāpti. Pamatu pamatos ir svarīgi, lai bērna vecāki spētu konceptuāli vienoties par bērnu audzināšanas jautājumiem un neapšaubītu viens otra rīcību. Šādi radot bērnam ne vien drošības sajūtu, jo bērns vienmēr zinās kādi ir “spēlēs noteikumi” un ar ko rēķināties, bet iemācīsies arī cieņu pret citiem, redzot, ka pieaugušie ciena viens otru un viens otra izvēles. Protams, bērns vienmēr pārbaudīs robežas – ko īsti katrs pieaugušais atļauj un cik tālu varu ar katru no pieaugušajiem aiziet.

Domājot, par katra pieaugušā individuālo konsekvenci ir jāsaprot, ka galvenā ideja ir tajā, ka vienmēr ir nepieciešams pieturēties pie vienotiem noteikumiem. Nevar būt situācijas, ka vienreiz bērnam tiek kaut kas atļauts, bet nākamajā reizē nē. Un te arī nonākam pie nākamā pamatprincipa, kas ir aizliegumu pamatojamība. Mēs pieaugušie jau esam šo pasauli vairāk vai mazāk iepazinuši, zinām kādas ir iespējamās sekas mūsu darbībām un kā risināt problēmas, bet mūsu bērni šo pasauli tikai pamazām iepazīst. Viņi pamazām mācās, kas ir labs un kas ir slikts, ko var darīt un ko darīt nevajadzētu. Bērniem šis viss ir viens liels izziņas process, kurā ir neapšaubāmi ir nepieciešama pieaugušā cilvēka klātbūtne, bet ne nemitīga iejaukšanās un aizliegumi. Vecāku pienākums ir radīt bērnam tādu vidi, kurā bērns droši varētu pētīt un iepazīt šo pasauli, pēc iespējas mazāk dzirdot pamācības un aizliegumus. Kā jau iepriekš minēju, bērns vislabāk mācās no pieaugušā cilvēka piemēra  - bērns skatās ko un kā dara pieaugušais un to atkārto. Nemitīga aizliegumu dzirdēšana bērnos vairo nepārliecinātību par sevi, nedrošības sajūtu kopumā un neuzticēšanos sev, pieaugušajiem un pasaulei. Tiek radīta ilūzija, ka viss ir bīstams un slikts. Pieaugušie tieši tāpēc ir pieaugušie, lai objektīvi izvērtētu situāciju un izdarītu secinājumus, vai aizliegums konkrētajā brīdī ir pamats, vai arī tas ir aizliegums aizlieguma pēc. Nereti bērni dzird aizliegumus, jo pieaugušajiem ir slinkums iedziļināties, iesaistīties vai risināt iespējamās sekas. Diezgan absurdi, jo mums būtu jāmāca (ar savu piemēru jādemonstrē), kādas ir katras rīcības sekas un loģiskais iznākums. Atceramies, ka bērns šo visu vēl tikai mācās.

Te nu izriet nākamie divi principi, kas ir saistīti ar drošas vides nodrošināšanu bērniem - pacietība un runāšana ar bērnu. Abas šīs lietas prasa lielu darbu pašam ar sevi, jo vienkāršāk un neapšaubāmi ātrāk ir visu izdarīt pašam un plaši nepaskaidrot bērnam notiekošo. Bet ko no tā iegūst bērns? Kārtējo reizi, apliecinājumu, ka viņš nav spējīgs kaut ko izdarīt pats un nav spējīgs to izdarīt pietiekami labi. Diezgan skumji, bet nedomāju, ka šāds būtu pieaugušā cilvēka apzināts lēmums. Vēlreiz un vēlreiz atceramies, ka bērns visu apgūst no jauna, ar daudzām lietām un situācijām viņš saskaras pirmoreiz. Tieši bērnam mazam esot, veidojas viņa uzvedības modeļi. Veidojas veids, kā bērns uztver pasauli un kā ar to mijdarbojas. Pašsaprotami, ka bērns kaut ko darot pirmo reizi kļūdīsies, piemēram, uzvilks kurpi otrā kājā vai uz otru pusi, bet arī tas ir izziņas process, kurā bērns ļoti daudz ko mācās. Neiet runa tikai par pareizu kurpes uzvilkšanu, lai būtu ērti staigāt, bet bērns arī mācās kā risināt problēmu, kad ir pieļauta kļūda. Bērns vēro mūsu reakciju – vai mēs pasmejamies un uzvelkam viņam kurpi pareizi neko nepaskaidrojot (bērns iemācās – labākajā gadījumā neko, sliktākajā, ka nav spējīgs pats neko pareizi izdarīt) vai arī mēs skaļi priecājamies, ka bērns pats ir uzvilcis sev kurpīti (šajā brīdī bērna lepnums sejā un kustībās ir nepārspējams un nepārprotams) un pēc papriecāšanās brīža izskaidrojam, ka ērtāk būs, ja kurpīti uzvilksim otrā kājā vai uz otru pusi. Šoreiz bērns ir vairojis pārliecību, ka viņš spēj lietas izdarīt pats un, ka kļūdīšanās ir normāls process no kura netiek taisīta traģēdija, bet no kura var mācīties. Protams tas prasa lielu pacietību no pieaugušajiem, jo bērns visu dara daudz lēnāk (kamēr prasmes ir nostiprinājušās) un kļūdīšanās iespējamība ir daudz lielāka, bet te nu katram pieaugušajam ir jāizvērtē, kas ir tas, ko mēs vēlamies – bērnu, kurš ir atkarīgs no pieaugušajiem, jo pats nespēj neko izdarīt vai bērnu, kurš spēj patstāvīgi pieņemt lēmumus un rīkoties.

Nākamais būtiskais princips, kas sasaucas ar visu iepriekš minēto, ir pārprastā drošība. Neapšaubāmi, katrs vecāks dara to pašu labāko savam bērnam un dara to no vistīrākās mīlestības, bet nereti šī mīlestība aizēno realitāti. (Te nu ir kārtējais darbiņš katram pieaugušajam pašam ar sevi un sava iekšējā bērna samīļošanu un dziedināšanu.) Pieaugušajam ir jābūt klātesošam bērna pasaules izziņas procesā, bet nevajadzētu bez patiesās nepieciešamības tajā iejaukties. Vai pasaules izziņa ir balta, pūkaina un nesāpīga? Nebūt ne, jo pati pasaule tāda nav. Pasaule ir krāsaina un dažāda un tieši tādu arī bērnam to ir jāiepazīst. Bērnam ir jāļauj nokrist, jāļauj sasisties, jāļauj nosmērēties, jāļauj salīt lietū, jāļauj pagaršot smiltis, jāļauj sajust karstumu un aukstumu, jāļauj būt pašam un jāļauj iepazīt pasauli visā tās krāšņumā. Bet te ir viens liels un nozīmīgs BET. Pieaugušais ir pieaugušais, jo spēj paredzēt rīcības sekas un te nu šīs mūsu prasmes ir jāliek lietā. Pirms mēs bērnam ļaujam pašam visu ko pamēģināt un ļaujam iepazīt pasauli, mums ir rūpīgi jāizvērtē vai netiek apdraudēta bērna drošība un veselība. Izvērtējamam jābūt objektīvam! Piemēram, pirms kāda laika mūsu pusotrgadniece nevēlējās iet kopā ar mums pa trotuāru, bet vēlējās nokāpt lejā pa kalniņu un staigāt pa zāli. Stāstījām, ka parasti cilvēki iet pa trotuāru un, ka kalniņš ir diezgan stāvs un viņa var noripot. Ko gan līdz vecāku skaidrojumi, ja bērns tik ļoti vēlas to pārbaudīt pats? Ko mēs arī atļāvām. Protams, pēc pāris soļiem mazā dāma noripoja pa kalniņu un pati sabijās un sāka raudāt. Mēs viņai palīdzējām piecelties, samīļojām un vēlreiz izskaidrojām, kāpēc tā notika. Neapšaubāmi, pirms ļāvām viņai pašai pamēģināt un noripot pa kalniņu, izvērtējām situāciju – kalniņš nebija augts un pārāk stāvs, nebija nekādu apdraudējumu – koku, celmu, akmeņu vai kā cita kur sasisties. Bija neliels kalniņš ar zālienu. Salīdzinoši droša vide un bez loģiska pamatojuma kāda veida aizliegumiem. Šajā reizē viņa sabijās, bet jau nākamajā reizē pieejot pie kalniņa, paskatījās uz leju un izvērtēja, vai būs spējīga pati neiet lejā nenokrītot (ja nē, tad iedeva kādam no mums roku).

Šie bija galvenie emocionālie aspekti un principi, kurus ievērojam, lai radītu bērnam drošu vidi, bet tikpat nozīmīgi ir arī fiziskās vides aspekti, kurus ievērojam, lai veicinātu mūsu bērnu izaugsmi un attīstību.

Biežāk dzirdētas ieteikums, lai vidi padarītu bērnam atbilstošu un drošu, ir notupties līdz bērna līmenim un izstaigāt visu māju, lai reāli redzētu iespējamos kairinājumus un apdraudējumus. Pavisam maza bērniņa drošības prasības vides ziņā ir stipri nosacītas – stings pamats (vēlams grīda ar paklājiņu vai sedziņu), dažas “rotaļlietas” un, nepieciešamības gadījumā, norobežojums no mājdzīvniekiem vai citiem bērniem. Bērnam paaugoties viņa vidē var novietot spoguli (kas ir stabili nostiprināts un kurā bērns sevi var redzēt pilnā augumā) un aktivitātes statīvu, kas rosinātu bērna kustību koordināciju. Kad bērns jau sāk velties, tad vecāku uzdevums ir nodrošināt, lai bērns veļoties neatsistos pret asiem stūriem vai nenoveltos kaut kur zemāk (pa trepēm, ārpus gultas). Svarīgi, lai netiktu ierobežota bērnu kustību brīvība, viņu ievietojot pārāk mazā “telpā”, piemēram bērnu sētiņā vai gultiņā. Vai tas nozīmē, ka viss iespējamais ir jānopolsterē? Nebūt ne! Bērnam ir dabiski jāiepazīst pasaule un jāiemācās loģiskās darbību sekas, bet, kārtējo reizi, vecāks objektīvi izvērtē apstākļus.

Situācija ar vides atbilstību bērnam kļūst izaicinošāka, kad bērns iemācās rāpot, celties kājās un staigāt. Te nu aktuāls kļūst jautājums par apakšējajiem (aizsniedzamajiem) plauktiem un atvilktnēm. Viens variants ir sapirkt veikalā bērnu drošos aiztaisāmos un aplīmēt ar tiem visas mājas mēbeles. Patiesības labad gan jāsaka, ka bērni visai ātri saprot kā ar tiem tikt galā un tāpat visam tiek klāt. Otrkārt, estētiskais aspekts, bet tas jau gan katram ir individuāli, jo aplīmētas ir visas mēbeles un šīs bērnu drošības sistēmas visbiežāk ir baltā krāsā, kas reti sasaucas ar telpas kopējo noformējumu (plus pēcāk šīs bērnu drošības sistēmas ir visai pagrūti notīrīt no skapju durtiņām un atvilktnēm, jo paliek līmes pēdas). Otrs variants ir pielāgot visi bērnam. Apakšējos plauktos un atvilktnēs novietot tās lietas, ar kurām bērns var droši darboties. Piemēram, virtuves apakšējos plauktos/ atvilktnēs mūsu mājās ir izvietoti “lielie virtuves darbarīki” (koka karotes, lāpstiņas, …), katliņi, koka dēlīši – viss ar ko bērns var droši darboties. Bet arī tev nevar paļauties, ka vienreiz saliktās lietas būs drošas visu laiku, piemēram, mēs nesen no šīs droši pieejamās atvilktnes izņēmām gaļas āmuriņu, jo mazā dāma vēlas atdarināt karbonādes pagatavošanas procesu, bet nevēlamies pārbaudīt mūsu flīžu grīdas un stikla kafijas galdiņa izturību. Te nu atkal ir svarīgi, lai pieauguši vērotu savu bērnu un pamanītu, kas ir tās lietas, kas viņus tagad interesē vairāk kā iepriekš.

Tā nu nākamais princips ir par atbilstību vecumposmam un bērna interesēm. Laikā, kad bērns ir pavisam maziņš, nereti vecākiem gribas, lai viņš jau ātrāk sēdētu, ātrāk rāpotu, ātrāk staigātu, ātrāk runātu, ātrāk darītu visu. Un tieši šajā laikā jo īpaši svarīgi ir atcerēties bērnu nesteidzināt! Ir standartizētas normas, kurās bērnam vajadzētu apgūt kādu no jaunajām prasmēm, bet šīs normas robežas ir gana plašas, lai bērns tajās brīvi iekļautos. Un pat ja neiekļaujas, nav pamata uztraukumam, ja bērniņam kādas prasmes apgūšanai ir nepieciešams nedaudz ilgāks laikā, kā citiem (drošības labad konsultēties ar atbilstošu speciālistu). Tāpat ir ar dažādām aktivitātēm un rotaļlietām. Vecākiem bieži gribas bērnu ikdienu piepildīt ar nebeidzamām aktivitātēm un daudz rotaļlietām. Bet bērna attīstībai īpaši nozīmīgi ir ļaut bērnam būt pašam ar sevi. Tieši garlaikošanās attīsta radošumu un bērna izdomu.

Atsevišķs stāsts ir par rotaļlietām. Vecāki vēlas, lai bērnam būtu viss iespējamais un nekā netrūktu. Kas protams no vienas puses ir labi, bet tai pat laikā mazam bērnam īsti neko citu bez vecāku patiesas mīlestības un uzmanības nevajag. Pārmērīgi daudz rotaļlietu un īpaši, ja tās visas ir pieejamas vienlaikus (un ja lielais vairums no tām ir skanošas un ar gaismiņām), drīz vien bērnam kļūst apnicīgas un neizraisa nekādu interesi. Bērnam pietiek ar pāris rotaļlietām (3-5 rotaļlietas vienlaikus), ar ko, atbilstoši konkrētajam mirklim, spēlēties. Protams, ka realitātē rotaļlietu ir daudz vairāk, bet te atkal ir uzdevums vecākiem – kontrolēt ar ko, kādām un cik rotaļlietām bērns var spēlēties un tās rotēt (ik pa nedēļai vai divām nomainot pieejamās rotaļlietas). Bērna uzmanība netiks pārsātināta un prieks par “jaunajām” rotaļlietām būs neviltots un daudz ilgāks.

Domājot par rotaļlietām, mūsu ģimenē ir vairāki noteikumi, kas tiek ievēroti. Pirmkārt, rotaļlietas ir ierobežotā daudzumā un tās ir sašķirotas par kastītēm vai paplātēm (piemēram, ir kastīte ar mūzikas instrumentiem, kastīte ar dažādām bumbiņām, kastīte ar klucīšiem, kastīte ar dzīvnieciņiem, …). Bērnam jau laicīgi rodas izpratne par lietu atšķirībām un kopīgajām pazīmēm. Otrkārt, visas aktīvajā lietošanā esošās rotaļlietas ir noliktas katra savā vietā plauktā. Šādi bērns zina, ka katrai lietai ir sava vieta un ka katru reizi kāroto lietu varēs viegli atrast. Treškārt, pēc katras spēlēšanās, visas lietas tiek sakārtotas un noliktas atpakaļ vietā. Sākotnēji to dara pieaugušie, bet kā jau visu, arī šo bērns vēro un sāk atkārtot. Attiecīgi katra lieta tiek nolikta savā vietā, kas nerada lieku nekārtību un bērns pierod pie tīras un sakārtotas vides sev apkārt, kas pēcāk arī atspoguļojas domu tīrībā un skaidrībā. Ceturtkārt, ļoti cenšamies izvairīties no skanošajām un spīdīgajām rotaļlietām. Protams tās piesaista bērna uzmanību (vismaz uz kādu mirkli), bet kopumā tas ir ne tikai videi nedraudzīgas, bet arī rada vizuālo un audiālo piesārņojumu. Daudz labprātāk dodam priekšroku dabīgām lietām un lietām, kas ir dažādām faktūrām, formām, lai arī šādi bērni iepazītu pasaules un lietu daudzveidību.

Arī pati spēlēšanās bērnam nav pašsaprotams process. Tā ir lieta, kas katram bērnam ir jāapgūst. Kā jau visā, bērns sākotnēji atdarina pieaugušos. Tāpēc jo īpaši svarīgi ir bērnu iesaistīt ikdienas darbiņos, lai ne tikai atvieglotu savu pieaugušā cilvēka ikdienu, bet lai bērns jau savlaicīgi apgūtu tik svarīgās dzīves darbības prasmes. Nevajag baidīties, bet vajag pielāgot instrumentus un darbarīkus, lai tie būtu bērnam un viņa spējām atbilstoši. Tāpat ir ar rotaļāšanos – sākotnēji vajag rotaļāties kopā ar bērnu. Nevis nosēdināt un teikt, ka tagad mēs spēlēsimies ar šo un ar to un to darīsim šādā veidā, bet vai nu vērot bērnu un viņa intereses un izvēlēties rotaļlietas ar kurām viņš vēlas rotaļāties un spēlēties kopā, vai arī izvēlēties kādu citu rotaļlietu un pašam ar to it kā neuzkrītoši spēlēties. Bērns pieaugušo visu laiku vēro un ar laiku pievienosies šai nodarbei un sāks pieaugušo atdarināt. Paies kāds laiks un bērns jau pats būs apguvis, ko nozīmē rotaļāšanās un pieaugušā klātbūtne vairs nebūs nepieciešama.

Vēl viens ļoti būtisks aspekts, bērnam pielāgotas vides nodrošināšanā ir mēbeles, kas ir atbilstošas bērnam. Tām ir jābūt drošām un ergonomiskām. Tā kā mūsu uzņēmuma specifika ir bērnu mēbeles, tad tām tiks veltīts atsevišķs ieraksts, bet būtiski ir tas, ka bērnam domātās mēbeles tiešām būtu viņam atbilstošas – ne par mazu, ne par lielu!

Šo visu vēlos nobeigt ar vienu diktām kutelīgu aspektu – viedierīcēm. Nenoliedzami dzīvojam digitālā pasaulē, bet laikā, kad attīstās mūsu bērnu smadzeņu darbība, nervu sistēma un visas citas orgāni sistēmas ir īpaši svarīgi, lai bērns attīstītos maksimāli harmoniskā un dabiskā vidē. Katra vecāka paša ieskatos ir tas, cik ļoti sava bērna ikdienā iekļaut viedierīces. Mūsu izvēle ir tās neiekļaut vispār vai vismaz maksimāli tās ierobežot.

Ticu un zinu, ka mēs katrs savus bērnus mīlam vairāk par visu pasaulē un vēlam viņiem tikai to labāko. Svarīgi ir pašiem saglabāt veselo saprātu un objektīvi izvērtēt katru situāciju. Tikpat svarīgi ir arī sevi pārāk nenosodīt, ja kādu reizi kaut kas neizdodas kā iecerēts un kādu sevis noteikto principu nākas pārkāpt. Dzīve ir dzīve un tieši tāpēc tā ir tik interesanta, ka prasa nemitīgu mainīšanos un pielāgošanos. Lai katram izdodas atrast savu veiksmīgāko modeli, bērnam piemērotas vides nodrošināšanā!

Nav komentāru

Komentēt